- Apsveicu ar uzvaru Vieglatlētikas prognožu spēlē oktobrī! Cik līdz šim biji sekojusi spēlei!
- Paldies! Zināju, ka ir tāda spēle, bet īpaši līdzi sekojusi nebiju, un detaļas nezināju. Tāpēc uzvara bija pārsteigums. Patīkams pārsteigums.
- Tu esi kā melnais zirdziņš, jo par tevi ir zināms maz. Kā uztver šo popularitātes trūkumu?
- Mani tas nav traucējis vai kā aizskāris (smejas), jo es apzināti neeju un nereklamējos. Un īsti jau arī nav, kur reklamēties. Pamazām tikai atgriežos sportā pēc bērna piedzimšanas, un pieļauju, ka neviens īpaši arī negaidīja, ka skriešu maratonu. Drīzāk grūtāk būtu, ja visi zinātu un kaut ko no manis gaidītu, prasītu, kas sanāk un kas nē, un kāpēc. Domāju, ka spiediens daudz lielāks ir pazīstamiem sportistiem.
- Kā tad sauc pauzes sportā iemeslu un cik vecs viņš ir?
- Dēls Hugo tikko sagaidīja divu gadu jubileju. Ir ļoti dzīvīgs un aktīvs, tā kā lielākās fiziskās nodarbošanās man pārsvarā notiek kopā ar viņu, nevis vienai pašai. Kopā dzīvojamies, skrienam un spēlējamies. Pārsvarā esmu bijusi kopā ar viņu, un skriešana noteikti nav bijusi prioritāte. Savukārt ar tēvu, kurš darbadienās strādā, viņiem ir kopīga sestdienas peldēšana. Tagad, kad dēls jau iet dārziņā, var atļauties arī pastrādāt un veltīt laiku vēl kam citam.
- Citi sportisti rīko reklāmas kampaņas un piedalās publicitātes pasākumos. Kāpēc vieglatlētikas un sporta pasaule vispār maz zina par maratonisti Ilonu Marheli?
- Neesmu bijusi tik aktīva, lai piedāvātu savu sadarbību, un, kamēr nav augstu rezultātu, pieļauju, ka arī citiem neesmu tik interesanta. Tagad (kad ir rezultāts) ik pa laikam iesaistīšos Adidas skriešanas skolas aktivitātēs, lai palīdzētu labāk sagatavoties skriešanas sezonai, un, protams, Lattelekom Rīgas maratonam. Ja mani uzrunās un man tas būs atbalstāmi, pieļauju, ka arī par mani varēs dzirdēt.
Varbūt, ja vēlāk gribētos aizbraukt uz vairāk treniņnometnēm, tad varētu palīdzēt tas, ka esi publiskāka persona, taču tas ir process. Ja jutīšu, ka varu sasniegt augstākus rezultātus, tad varbūt nāksies vairāk domāt par tādām lietām.
- Tā nu sagadījies, ka pati neesi laikrakstu atvērumos katru otro dienu. Tāpēc pastāsti, lūdzu, kā vispār nonāci sportā, ar ko vēl nodarbojies līdz tam vai paralēli, kādus talantus skriešanas dēļ vēl Latvija ir zaudējusi?
- Apzināti pēc sporta netiecos. Pamatskolā zīmēju, gāju mūzikas un mākslas skolā, mazliet dejoju un nodarbojos ar orientēšanos, jo Alūksnē ir spēcīgas orientēšanās tradīcijas un alūksnietis ir kļuvis par pasaules čempionu. Man gan orientēšanās bija sliktāka, labāka – skriešana. Apmēram 9. klasē jau sāku skriet apzinīgāk. Noskrēju skolas krosu, un vietējais treneris uzaicināja patrenēties. Es tā kautrīgi – tad gāju, tad negāju, bet pamazām ieskrējos. Sāku trenēties ziemā, un pirmās sacensības man bija 2000 metru distancē. Vasarā skrēju 1500 un 3000 metrus. Skrējās salīdzinoši labi, ņemot vērā, kādi toreiz bija mani treniņi – tādi ļoti nenopietni. Tomēr pamazām pieradu pie skriešanas, arī tāpēc, ka salīdzinoši augsts rezultāts padevās viegli, ar minimālu piepūli. Var teikt, ka apzinīgi skrienu no 15-16 gadiem.
Kad beidzu vidusskolu un pārcēlos uz Rīgu, domas par trenēšanos vairs nebija. Gribējās cītīgi mācīties, taču rudens stafetēs starp augstskolām ar netiešu mana bijušā Alūksnes trenera Ilgvara Vaska atbalstu mani it kā nejauši novirzīja pie trenera Leonīda Strekalovska. Tā pamazām atsāku kaut ko darīt – citreiz vairāk, citreiz mazāk, jo skriešana nekad nav bijusi primārā nodarbe. Paralēli esmu strādājusi un mācījusies, darījusi vēl ko citu, bet šobrīd esmu gatava skriešanai pievērsties vēl vairāk.
- Kā tu vērtē, cik profesionāla ir tava darbošanās?
- Šobrīd cenšos mazāk strādāt, lai vairāk varētu skriet. Tomēr pagaidām sevi varu saukt par tīru amatieri, jo gan kilometrāžas, gan pilnvērtīgi ieguldītā laika ziņā tā noteikti nav profesionāla pieeja. Tāpēc prieks, ka ar tādu trenēšanās režīmu kā man ir sanācis tik labs rezultāts, un ir sajūta, ka vēl ir diezgan liela rezerve, lai uzlabotu rezultātu. Ja pievieno sistemātisku režīmu, veselīgu uzturu, uztura bagātinātājus un pārējos komponentus, kas raksturīgi profesionāliem skrējējiem, tas veido rezultāta rezervi.
- Darbs netraucē skriešanai vai otrādi?
- Pagaidām cenšos darbu limitēt un strādāju par treneri sporta klubā MyFitness darbadienu vakaros. Pārsvarā vadu skriešanas nodarbības uz skrejceliņa. No rīta aizvedu mazo uz dārziņu, patrenējos, izdaru visu citu saplānoto, pēcpusdienā pēc dārziņa ar dēlu paspēlējamies, un darbs ir vakarā. Šobrīd (intervija notika novembra pēdējā nedēļā. - D.Ā.) vēl netrenējos, nedaudz atpūšos pēc maratona un skrienu atkarībā no pašsajūtas.
- Kā trenējies pirms Frankfurtes maratona?
- Vasarā sāku skriet divreiz dienā, un tad vidējā kilometrāža bija 130-140 kilometri nedēļā. Vienā nedēļā varbūt bija 100, bet treniņnometnē – pat visi 190 kilometri. Pagaidām treniņu slodzi īpaši nekāpinu, jo īsti trenēties atsāku tikai šā gada februārī, kad ar dēlu aizbraucu uz treniņnometni Portugālē. Pavasarī, kad viņš tika dārziņā, varēju skriet vairāk, bet bāze joprojām ir neliela. Tur arī ir tā rezerve rezultātu izaugsmei. Decembrī uzsāktie treniņi, cerams, novedīs līdz pat olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro.
- Cik maratonos mūžā esi piedalījusies?
- Vīne un Poznaņa 2011. gadā, Roterdama un Ķelne 2012. gadā un Frankfurte šogad. Tas ir parastais grafiks – divi maratoni gadā.
- Pieminēji mācības. Esi diplomēta speciāliste?
- Sportā man ir C kategorijas trenera licence, kas ļauj darboties ar amatieriem, bet Latvijas Universitātē nepabeidzu Humanitāro zinātņu fakultāti Āzijas valodu apakšprogrammā Japānas studijas. Tas man ir sapnis, jo ceru vēl pieķerties un pabeigt. Žēl laika, kas ieguldīts, mācoties kaut ko tik sarežģītu, jo bija ļoti grūti. Savukārt Turībā esmu pabeigusi Tūrisma un viesmīlības nozares uzņēmumu vadību.
- Kura ir tava mīļākā skriešanas distance?
- Man vispatīkamākā šobrīd ir pusmaratons. Tā ir pietiekami gara distance un nav pārāk ātra priekš manis. Varu skriet un baudīt. Nav ne lūšanas, ne saņemšanās brīžu. Varu baudīt skrējienu. Varbūt tad, ja mērķētu uz ļoti augstu rezultātu vai kādu kvalifikācijas normatīvu, tad varbūt pacīnītos. Vēl patīkamāk ir, ka varu noskriet pietiekami ātri, lai uzvarētu.
- Tad kāpēc jāskrien maratons un sevi jāmoka?
- Maratonā ir izaicinājums, kamēr pusmaratonā jūtos komforta zonā. Maratonā man vēl jāiemācās visu distanci veikt patīkami un komfortabli, bet ātri. Ja tagad būs iespēja normāli trenēties, gribas sasniegt to mirkli, kad nepietrūkst enerģijas pēc kāda 32. vai 35. kilometra un visu distanci izdodas paveikt vienā tempā, kādam esi gatavojies. Tā, kā skrien Ļena Prokopčuka. Viņa zina, cik ātri grib skriet, un tādā ātrumā arī prot noskriet visu distanci. Man pagaidām, arī Frankfurtē, sākumu uz emocionālā pacēluma viļņa izdodas noskriet pārāk ātri, jo bija tik skaisti un patīkami, skrēju ar smaidu. Zināju, ka otrajā pusē būs grūtāk. Bija. Bija arī domas par to, ka pirmo pusi vajadzēja skriet lēnāk. Un tā ir atbilde uz šo jautājumu – gribas skriet ātri un izbaudīt maratonu. Tāpēc es trenējos, tas ir izaicinājums.
- Uz kuru distanci ar treneri liekat uzsvaru?
- Treneris zina, ka man patīk pusmaratoni. Arī, kad gatavojāmies manam rudens maratonam, gatavojāmies ļoti prātīgi. Pamata man nebija, bet lieliski treniņi man bija Skrien, Latvija! posmi pusmaratonā. Neizliku visu enerģiju, bet tie bija pietiekami ātri, lai turētos maratona tempā.
Tādas sarunas, uz ko likt uzsvaru ilgtermiņā, mums ar treneri nav bijis. Šobrīd aktuāli ir pilnvērtīgi sagatavoties maratonam. Arī viņa treniņu plāni ir vairākām nedēļām. Tie ir pamatuzdevumi, kurus es atbilstoši savām spējām apaudzēju ar iesildīšanos, atsildīšanos vai vēl kādu papildu intervāla uzdevumu, vai arī ko noņemu nost, ja nesanāk.
- Atgriežoties oktobrī, kā izvēlējies Frankfurtes maratonu?
- Skrienot Roterdamas maratonā, iepazinos ar vienu vācu kungu Danielu, kurš iepriekš strādājis firmās, kas organizē maratonus. Skrējām blakus, runājāmies, es stāstīju, ka man krampis kājā (smejas). Beigās gan es arī krampju dēļ atpaliku.
Viņam ir daudz kontaktu. Šobrīd gan viņš vairāk skrien ultramaratonos. Viņš laipni piedāvāja, ja gribot skriet maratonu, lai nekautrējos ar viņu sazvanīties. Tā kā neesmu elites skrējēja ar savu menedžeri, ar viņa palīdzību Frankfurtē dabūju tādus izdevīgus nosacījumus kā dzīvošana, ēšana un ceļa izdevumu apmaksa, kā arī naudas bonuss, ja būšu labāko desmit skaitā. Viņš ieteica Frankfurti, un es to izvēlējos. Arī 2012. gadā kopā izvēlējāmies Ķelnes maratonu, arī tā, lai varētu aizbraukt, viss būtu nodrošināts (dzīvošana, ēdināšana)... Un vēl smuki noskriet.
- Ar kādu mērķi brauci uz Vāciju?
- Protams, mērķis bija izpildīt olimpisko kvalifikācijas normatīvu, bet nebiju droša par to, kādā laikā izdosies veikt distanci. Gatavojos, lai vismaz ātrāk par 2:42 stundām noskrietu.
- Pastāsti, lūdzu, kāda bija sacensību atmosfēra, kāda konkurence, kā pati juties trasē, kā noritēja sacensības?
- Jau aizlidojot uz turieni, ne par ko nebija jāsatraucas. Mūs sagaidīja smuks BMW un aizveda uz viesnīcu, kur viss bija nodrošināts. Dzīvojām gandrīz pie pašas starta vietas. Nezināju, kā man izdosies pats maratons, jo vasaras pusmaratonus varēju noskriet 1:19-1:20 stundā, taču tā ir tikai puse no maratona.
Kolīdz bija starts, biju ļoti iedvesmota un priecīga, skanēja laba mūzika... Startā jau biju sapazinusies ar tempa turētājiem vienai vācu skrējējai Monai, kura, ja nemaldos, distanci veica 2:34 stundās (Mona Štokheke distanci veica 2:33:54 stundās. - D.Ā.). Viņu kompānijā izdevās feini noskriet pirmos kilometrus. Skatījos pulkstenī, likās, ka skrienu pārāk lēni, bet tas varbūt bija tāpēc, ka bijām pūlī. Jutos komfortabli – mēs, divas meitenes, vidū, apkārt puiši. Tā bija visu pirmo maratona pusi, kaut gan apzinājos, ka otrajā pusē temps ir jāsamazina, jo neesmu gatava skriet tādā pat tempā visu distanci. Pusdistanci veicu stundā un 16:31 minūtē. Tāpēc biju gatava pēc pusdistances samazināt tempu un atlaist grupu uz priekšu. Galvā bija aptuvenie laika rādītāji ik pēc pieciem kilometriem, kādos man vajadzētu iekļauties, lai izpildītu normatīvu. Zināju, ka man ir liela rezerve, un diezgan brīvi skrēju pēc grupas atstāšanas.
Tāda patīkama skriešana ilga līdz kādam 30. kilometram. Un tad jau sāku just ātrā sākuma sekas, kļuva grūtāk, bet joprojām skrēju patīkamā noskaņojumā ar laika rezervi. Pēc 35. kilometra temps kritās jau vairāk. Tā kā joprojām iekļāvos savā grafikā, nebija motivācijas ķerties klāt savām neaizskaramajām rezervēm, lai saņemtos un noskrietu vēl ātrāk. Negribējās darīt pāri savai veselībai.
34.-35. kilometrā sākās smago kāju sajūta, kad zini, ka fiziski esi izpumpējies. Elpošana ir laba, bet kājas neskrien. Mana laika rezerve saruka, bet joprojām iekļāvos kontrollaikos. Kaut arī no sākuma skrēju drusciņ par ātru un sevi beigās līdz galam nemocīju, esmu apmierināta ar beigu rezultātu. Ja salieku visu maratonu kopā, tajā bija vairāk pozitīvu nošu. Pēdējos septiņus – astoņus kilometrus veicu ar piepūli, tomēr ne tādu, lai zustu maņas, sāktu raut krampji vai nevarētu padzerties. Tā, kā es veicu maratona pirmo pusi, tā gribas noskriet visu (smaida). Man ir augsts pašsaudzēšanas instinkts, kas neļauj sevi pārmēru mocīt. Pāris reižu mūžā esmu izskrējusi no sevis visu. Varbūt tāpēc neesmu nogurusi no skriešanas, un man ir laba veselība. Kad finišā ieskrēju hallē, likās, ka, ja saņemšos, varbūt izdosies noskriet ātrāk par 2:38 stundām, bet šoreiz neiznāca. Tomēr esmu ļoti apmierināta. Sasniedzu arī jaunu personisko rekordu (2:38:01).
- 2012. gadā olimpiskās spēles izpalika, jo Dace Lina mēnesi vēlāk Hanoverē noskrēja ātrāk par tevi (2:38:11), līdz ar to kā vienīgā ar B normatīvu iegūstot tiesības startēt Londonā. Kādas bija tavas emocijas?
- Par olimpiādi iedomājos 2011. gadā pēc Poznaņas maratona, kuru noskrēju 2:45:34 stundās – jauna personiskā rekorda ātrumā. Tad sapratu, ka vajag noskriet vēl labāk un mēģināt tikt uz olimpiādi. Gatavošanās periods bija drusciņ par īsu. Par Roterdamas rezultātu biju nedaudz vīlusies, jo ziemā biju bijusi divās treniņnometnēs, tiešām centos un cerēju noskriet 2:37:30 stundās. Un par personisko rekordu nebija liela prieka, kaut arī rekordu laboju par septiņām minūtēm. Dace pamanīja, ka es viņas rezultātu esmu uzlabojusi (smejas) un iespringa, arī saņēmās un noskrēja vēl labāk. Tomēr beigās tas atsaucās olimpiskajās spēlēs, kur viņai gāja grūti.
Protams, bija liela vilšanās. Vasarā labi nostartēju Latvijas olimpiādē, jutu, ka man labi skrienas stadionā un ka pēc Roterdamas sasniedzu labu sportisko formu. Likās, ja būtu braukusi uz Londonu, būtu labi nostartējusi. Rudenī sportisko formu vairs tā neuzturēju, bet vienalga Ķelnes maratonu noskrēju viegli un bez piespiešanās.
- Šobrīd kvalifikācijas sistēma ir savādāka, un ir tikai viens kvalifikācijas normatīvs (2:42:00). Izpildi, brauc! Kā tev patīk šī sistēma?
- Žēl, ka tādas sistēmas nebija 2012. gadā. Tad viss būtu bijis kārtībā. Šobrīd liekas, ka normatīvs maratonā ir vieglāk izpildāms. Tomēr no citu vieglatlētikas disciplīnu pārstāvjiem esmu dzirdējusi, ka normatīva izpilde ir kļuvusi krietni grūtāka. Kopumā ir vienkāršāk. Jāizpilda viens normatīvs, un labākie trīs brauc.
- Ja pirms trim gadiem ar B normatīvu varēja braukt tikai viena Latvijas dalībniece, bet bija trīs konkurentes, tad šobrīd es redzu vismaz četras kandidātes uz trim vietām. Kā tu vērtē savas izredzes?
- Nezinu, ko dara manas konkurentes. Prokopčuku zinu, bet es īsti neuzskatu viņu par konkurenti. Ja viņa izdomās piedalīties, pārējām atliks divas vietas Riodežaneiro. Cik viņas ir gatavas, kur gatavojas startēt... Tāpēc šobrīd es domāju tikai par sevi, ka es varu labāk, un es to arī mēģināšu. Ir ieslēgusies apņēmība, ka vajag saņemties un paziedoties, un ir doma ziemā aizbraukt uz treniņnometni un kārtīgi patrenēties. Centīšos izdarīt visu, ko varu. Skatīšos, kas notiks. Ja būs droši, ka tieku uz spēlēm ar šo pašu rezultātu, tad gatavošos, lai pēc iespējas labāk nostartētu Riodežaneiro augustā. Ja kāda no konkurentēm labi noskries un manas pozīcijas vairs nebūs tik drošas, skriešu vēl vienu maratonu.
- Kādi apmēram ir tavi gatavošanās plāni?
- Visticamāk uz treniņnometni braukšu februārī. Visu mēnesi varētu pavadīt Portugālē, Albufeirā, pie okeāna, kur viss jau ir zināms. Tur nav tik urbanizēts, var mierīgi paskriet, skatīties, kā aitas ganās. Turklāt jūras veltes un leģendārie apelsīnu lauki arī tur ir. Skrien, noplūc apelsīnu, un tev ir paša plūkts apelsīns.
Domāju februāra vidū Spānijā kontrolskrējienam noskriet pusmaratonu Barselonā, kur esmu uzaicināta. Pēc tam Eiropas čempionātā nākamgad būs iekļauta arī pusmaratona distance, kur būs iespēja startēt arī trim ātrākajām Latvijas skrējējām. Tāpēc pieļauju, ka pēc pusmaratona Barselonā varētu skriet arī Eiropas čempionātā. Pēc Barselonas noteikti kāds Skrien, Latvija! posms, Latvijas olimpiādē pārstāvēšu Alūksni un skriešu garāko distanci, kāda nu tur būs. Iespējams, ka ātrumam vēl startēšu kādās sacensībās stadionā. Ja zināšu, ka tieku uz olimpiādi Rio, ceru, ka būs līdzekļi, lai pirms tam varētu aizbraukt uz treniņnometni kādā kalnu reģionā.
Gribu pateikt lielu paldies Alūksnes pašvaldībai, kas man februārī palīdzēja aizbraukt uz Portugāles treniņnometni, jo, pateicoties viņiem, izdevās izrauties no manas un bērna ikdienas un patrenēties parocīgos laika apstākļos.
Atceros, kad atnācu uz Rīgu, ziemā bija daudz sniega, un garajā krosā skrējām padsmit kilometrus pa pusotru kilometru garu siltumtrasi – turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Braucām uz Sporta manēžu vai riņķojām zem Salu tilta. Tā var, bet gribas dažādību. Uz to pašu Portugāli aizbraukt, ja ir līdzekļi, ir ne vien iedvesmojoši. Tur ziemā ir mazāk iespēju, piemēram, satraumēties un apaukstēties.
- Visiem prasu par kādu aizraušanos vai hobiju. Vienojoties par sarunu, likās ka tavs hobijs ir turpat blakus. Ar ko tu labprāt nodarbojies, kad ir kāds mirklis brīva laika?
- Kad man ir iedvesma, cepu kūkas. Improvizēju, kaut gan vairāk taisu siera kūkas. Un lielāko daļu pati arī apēdu pa gabaliņam brokastīs. Kāds gabaliņš tiek arī vīram.
Vēl man ļoti patīk lasīt grāmatas. Tāpēc man ir bīstami iet grāmatnīcā, un cenšos iet pēc grāmatām uz bibliotēku, sākot ar Ē.M. Remarka un E. Hemingveja darbiem un beidzot ar Austrumu literatūru. Lasīšana kā paralēla nodarbe vai pirms miega man ļoti patīk.
Kādu daļu mana brīvā laika aizņem darbi, kas dod daudz gandarījuma un prieka. Viens no tiem ir brīvprātīgais darbs ar bērniem. Regulāri ciemojos nelielā bērnu namā netālu no Rīgas. Kopīgi veicam dažādas sportiskās aktivitātes, spēlējam spēles. Vēlos, lai šiem bērniem rodas motivācija, veselīga konkurence, ka viņi var un viņiem sanāk. Gatavosimies arī Lattelecom Rīgas maratonam, un, ceru, ka vasarā ar daļu no viņiem turpināsim piedalīties kādās skriešanas sacensībās! Un paldies MyFitness, kas ir pretimnākoša un aizdod inventāru, lai varam pilnvērtīgāk darboties!
- Tavs treneris ir Leonīds Strekalovskis. Kā izpaužas jūsu sadarbība un cik bieži tev kā ļoti individuāla sporta veida pārstāvei nepieciešams trenera padoms?
- Attiecības mums ir diezgan lietišķas un diplomātiskas. Pastāv arī valodas barjera. Mēģinu sazināties ar viņu krieviski, un viņš saprot latviski. Zinu, ka latviski runāju ļoti ātri, un tad viņš var nesaprast. Tāpēc emocionālās niansēs neieslīgstam.
Agrāk mēs tikāmies biežāk, jo viņam bija mana vecuma sportistu grupa, kurā varējām kopīgi trenēties. Tagad viņam ir grupiņa ar mazajiem – 12 – 14 gadus veciem bērniem, un es un Andrejs Jesko esam vienīgie pieaugušie. Cenšos pie trenera aizbraukt vismaz reizi nedēļā, bet pārsvarā sazvanāmies. Man ir divu – trīs nedēļu liels plāns, pēc kura darbojos. Ja ir kas neskaidrs, sazināmies.
Arī sacensībās skrienu viena pati. Treneris ir jau gados, un nez vai būtu gatavs skriet līdzi, lai kaut ko pateiktu. Protams, reizēm būtu patīkami, ka treneris ir līdzi, tevi uzmana, pasaka priekšā kaut ko vai piekoriģē. Reizēm gribētos kādu cilvēku, ar ko kopā paskriet, bet mūsu sadarbība mani apmierina.
- Kas vajadzīgs, lai skrietu tikpat ātri kā Jeļena Prokopčuka?
- Domāju, ka galvenie atslēgas vārdi ir gribasspēks un apņēmība, nevis talants vai ārējie apstākļi. Ir jāgrib darīt tad un to, ko reizēm negribas. Tā man reizēm pietrūkst. Viss pārējais ir pēc tam. Arī ārējais atbalsts. Ja būs rezultāti, atradīsies arī palīdzētāji.

Dainis Āzens