#BackOnTrack – Līga Velvere

Ieva Bļusina, 03/06/2020 11:30
Līga Velvere
Guntis Bērziņš

Līga Velvere kopš marta sākuma divus mēnešus atradās treniņnometnē Portugālē, kur izlēma palikt, kad Latvijā izsludināja ārkārtas stāvokli. Tagad Līga ir atgriezusies Saldū un apgalvo, ka neskaidrības par sacensību sezonu viņai motivācijas trūkumu nerada.

Dzīve Portugālē divu mēnešu garumā
“Tobrīd marta vidū Portugālē dzīvošanas un treniņu apstākļi bija labāki nekā Latvijā. Varēju neuztraukties un turpināt trenēties. Ja izlemtu atgriezties, tajā brīdī būtu ātri jāplāno brauciens, būtu jārēķinās ar lielām cilvēku masām lidostās un jāveic pašizolācija mājās. Nolēmu, ka man tas nebija vajadzīgs, tāpēc paliku tur.”

Runājot par dzīvošanas apstākļiem, Līga vienatnē dzīvoja dzīvoklī, tāpēc neuztraucās, ka tuvējās viesnīcas tika slēgtas. “Arī veikalus neslēdza, bet ierobežoja darba laiku un cilvēku skaitu. Pati gatavoju ēst. Tā man patīk labāk. Un man tas neaizņēma daudz laika. Abi stadioni oficiāli bija slēgti, tāpat arī krosa trase un tuvējie parki. Drīkstēju skriet tikai pa ceļu. Tad man neviens neko nejautāja. Jebkurā gadījumā bez manis un vēl diviem igauņu sportistiem ierastais treniņu komplekss bija pilnīgi tukšs, bet, ikdienā skrienot, šķita ka cilvēki staigā vairāk nekā parasti.”

Regulāra komunikācija ar treneri un šī brīža uzdevums
“Viens no kaimiņu valsts sportistiem ir maratonists, savukārt sportiste orientējas 1500m un 3000m distancēm, līdz ar to kopīgi treniņi neizdevās. Tiesa gan, retu reizi izskrējām kādu krosu. Kopā pavadījām brīvo laiku. Sākumā igauniete dzīvoja kaimiņos blakus dzīvoklī, bet beigās pārvācāmies kopā. Mierīgi svinējām Lieldienas un kopā izbraucām uz tuvējo pludmali, kad uzlabojās situācija.

Nometnes sākumā bija arī treneris Juris Beļinskis. Visiem kopā bija interesanti, tomēr treneris pieņēma lēmumu ar vienu no pēdējiem lidojumiem doties atpakaļ uz Latviju. Tas bija saistīts ar to, ka treniņu grupā bija vairāki jauni audzēkņi, kurus bija jānogādā mājās. Ar treneri regulāri sazināmies telefoniski. Katru dienu sazvanāmies. Viss treniņu plāns tiek izrunāts un pārrunāts. Ja kādi neskaidri jautājumi treniņa vidū, tad uzzvanu un pajautāju, ko un kā labāk darīt.”

Laikā, kad sporta pasaulē iestājusies pauze, Līga turpina apzinīgi trenēties. “Man nekad nav bijusi problēma ar motivācijas trūkumu vai jautājumu – kāpēc man tagad tas ir jādara. Man patīk process neatkarīgi no tā, vai tas ir sagatavošanās periods pirms sacensībām, kad darām speciālo darbu, vai tie ir treniņi naglenēs stadionā, vai arī bāzes apjoms, kas tāpat jāizdara man vienai pašai. Ir jādara tas, kas ir jādara.  Es uz to skatos kā uz šī brīža uzdevumu. Ja tuvākie mērķi nav skaidri un viss ir atcelts, mani tas īpaši neietekmē. Jutu, ka daudzi apkārt bija ļoti pesimistiski par šo situāciju. Bet es neskatījos tik ļoti, ļoti tālu. Man viss bija tuvākā nākotnē. Liku soli pa solim. Aprīlī, maija sākumā viss bija atcelts. Tagad, jūnijā, kaut kas jau sāk iezīmēties. Protams, viss ir citādāk, nekā bija plānots, bet te ir prasme pielāgoties.”

Atgriešanās tukšajās mājās
Par atgriešanos mājās Līga domāja, kad sāka sāpēt hamstrings. “Nesapratu, kāpēc sāp. Un nevarēju vairs neko izdarīt, lai paliktu labāk. Tad pieņēmumu lēmumu atgriezties Latvijā. Arī dzīvokļa biedrene bija izdomājusi braukt mājās. Vienas dienas laikā saplānoju un pēc trīs dienām braucu mājās ar repatriācijas reisu. Pēc trīs dienu ceļošanas beidzot biju mājās.

Kad atgriezos mājās, sazvanījos ar ārsti Līgu Cīruli. Tā kā man bija jāievēro pašizolācija, nevarēju atrādīties ārstiem un fizioterapeitiem. Tagad ir pagājušas divas nedēļas, tāpēc fizioterapeits Mareks Osovskis atbrauca pie manis. Viņš saka, ka nekas ļoti traks nav, bet tagad jāizdomā, ko un kā darīt tālāk – braukt uz Rīgu vai palikt šeit, Saldū, un trenēties tepat.  

Kad atbraucu mājās, pirmās dienas bija diezgan skumjas. Saldus mājās es praktiski nedzīvoju jau kādu laiku. Pēdējā gadā šeit dzīvoja tikai tētis ar suni. Pirms manas atbraukšanas suni aizveda ciemos pie māsas, bet tētis ar pēdējo reisu pirms lidostas slēgšanas aizlidoja uz Angliju pie mammas. Te neviens nebija vairākus mēnešus. Tā nekad dzīvē nav bijis, ka te neviens nav. Sākums bija bēdīgs, aiz loga auksts laiks, vējš, lietus. Tad man atveda suni un tā mēs divatā dzīvojām. Svarīgi bija pēc iespējas ātrāk normāli atgriezties ikdienā – iet uz veikalu, tikt pie ārsta un fizioterapeita."

Fotogrāfija kā māksla
Līga sociālo mediju komunikācijā uzmanību pievērš ar sava atlētiskā ķermeņa fotogrāfijām, ko viņa uzskata par mākslu. “Es fotogrāfijas redzu kā mākslas priekšmetu.  Es akcentēju to, kas man patīk. Un man patīk atlētisks augums un izteikti muskuļi. To cenšos parādīt. Sava ķermeņa izskatu esmu panākusi ar darbu vairāku gadu garumā. Apzinos, ka fotogrāfijas ir pieejamas publiski, bet es to vairāk daru sev. Konkrēti šāda veida bildes man ir tikai ar vienu fotogrāfu. Ar viņu ir izveidojusies ērta, patīkama un viegla komunikācija. Par negatīvajiem komentāriem es neuztraucos. Arī pēc žurnāla KLUBS vāka fotosesijas mani neinteresēja negatīvie komentāri. Man bija svarīgi, ka tajā laikā mans treneris atbalstīja šajā jautājumā. Pati pieņēmu lēmumu tur būt, tāpēc nenožēloju."

Debijas skrējiens mājas stadionā?
Šobrīd jau normālākā dzīves ritmā Līga brīvajā laikā spēlējas smilškastē, pieskatot māsas dēlu, un šad tad skrien pa vietējo Druvas lidlauku. Runājot par iespējamo sezonas atsākšanu, Līga cer, ka 5. jūlijā paredzētajā Sportland kausā viņai būs iespēja pirmo reizi dzīvē skriet mājas stadionā Saldū.