Pielāgošanās apstākļiem
Patriks apgalvo, ka klasiskā gatavošanās sacensību sezonai ir pilnībā mainījusies. “Divu lielo nometņu vietā nebija neviena. Iespēju robežās mešanas treniņi notika pilsētu stadionos un futbola laukumos, kas nebija iežogoti. Daugavas stadiona rezerves laukumā ir viena ēka, kuras siena pieejama no ielas. To izmantojām mešanas vingrinājumiem. Pielāgojām dažādus variantus, lai nepārkāptu noteikumus.”  

Laivas piekabe, velosipēds un paša veidotas barjeras
Runājot par treniņiem mājas apstākļos, Patriks stāsta, kā izmantojis laivas piekabi svara vingrinājumiem. “Piekabi cilāju, jo iespēju robežās tagad jāveic arī spēka darbs. Daudz vairāk sanācis braukt ar divriteni. Atkal sāku izjust mīlestību pret velosipēdiem. Man ir sporta ritenis ar fiksēto pārnesumu, ar ko vairāk pabraukāju, lai aerobo darbiņu padarītu.  
Izdevās pievienoties arī lēcēju treniņu grupai. Un lēcieni ir mana vajā puse. Tāpēc sanāca gan kalnus skriet, gan palielināt lēcienu apjomu. Barjeras vienmēr ir bijis labs veids, kā varu sevi uzlabot šajā jomā. Tad domāju, kā varu uztaisīt barjeras mājas apstākļos. Mazliet interneta, pašizdomas, DEPO sortimenta un varēju izgatavot savas barjeras.”

Koncentrēšanās mācībām
“Situācija ir šāda. Un mēs varam ietekmēt to, ko varam ietekmēt. Martā ar augstskolu sāku saskaņot bakalaura darba rakstīšanu un aizstāvēšanu vēlāk rudenī, bet tagad viss ir mainījies. Līdz ar to tagad ir iespēja mācīties un darīt to, kam iepriekš nebija laika. Man tagad ir iespēja pabeigt skolu laikā. Šobrīd rakstu bakalaura darbu un jūnijā to aizstāvēšu. Par garlaicību vispār nesūdzos. Jau kādu labu laiku dzīvoju laika trūkumā. Līdzšinējo ikdienas skrējienu no viena Rīgas gala uz otru nomainīja noskriešana uz virtuvi, darbs pie bakalaura darba un idejām, kur šodien taisīt treniņu.”

Uz notikumiem raugās pozitīvi
“Pirmās divas trīs nedēļas, kad sākās šis brīnums, bija smagākās. Paziņojums par Olimpiādes atcelšanu nepārsteidza, jo tas bija gaidāms. Vislielākais emocionālais trieciens bija, kad aiztaisīja Latvijas Olimpiskās vienības telpas. Tas bija pēdējais salmiņš. Tad ar Matīsu Velpu vismaz stundu satriekti sēdējām pie Ķīšezera un runājām par dziļi filozofiskām tēmām. Pēc tam sapratu, ka ir jākoncentrē uzmanība mācībām, lai ir brīvība, kad vēlāk būšu nometnēs. Tagad jau ir rutīna, kad bieži ceļos 6.40, lai garākā dienā varu vairāk izdarīt.
Domāju, ka svarīgi šo neuztvert kā sliktu laiku, bet gan kā iespēju laiku. Un tas attiecas ne tikai uz sportu. Aina mainās gan sportā, gan citās jomās. Domāju, ka šis ir īstais laiks, lai uzsāktu ko jaunu. Tagad viss jāsaliek pa vietām, lai vēlāk nav nožēla, ka bija laiks, bet neko nedarīju.”