“Rezultāts, protams, ir tālu no personiskā rekorda (šogad sasniegtais Latvijas rekords ir 28.19.49, bet šīs ir lielas sacensības, un šeit ir jācīnās un jādara viss, ko var. 29 minūtēs noskriet 10 kilometrus nav pasaules klases līmenis, bet tas ir normāls rezultāts. Darīju, ko varēju. Protams, temperatūra Romā ir augstāka, kas ietekmē rezultātus, arī manu paša. Iesildījos, un man jau bija pasmagas kājas, bet teicu sev, ka jācīnās, cik var, un būs labi,” par startu Romā saka Medveds.

“Atlidoju aizvakar – izlidoju devītajā un atlidoju desmitajā jūnijā. Negribu attaisnoties, bet biju arī apslimis, ar temperatūru un kakla sāpēm. Sanāca izlaist divus treniņus, bet pārējos skriet lēnām. Centos domāt pozitīvi, ka būs labi. Kad sasniedz labu sportisko formu, ir viegli saslimt, kas notika arī pirms šī čempionāta,” Artūrs stāsta par gatavošanos sacensībām.

“Grūti te bija ko sagaidīt. Ir vēlme katrās sacensībās parādīt sevi no labākās puses un sasniegt personisko rekordu, bet katras sacensības un katra diena ir savādākas. Pirms čempionāta man treniņi bija labi, trenējos tempam 67-68 sekundes aplī, lai sasniegtu personisko rekordu, bet slimošana un arī ceļošana ietekmēja,” atzīst skrējējs. 

“Skrējiena laikā mans mērķis nebija rauties uz priekšu. Zināju, ka temps būs augsts un to būs grūti noturēt. Arī sasniedzot Latvijas rekordu, nebija viegli. Bija jācīnās arī ar sevi pašu. Šodien sākumā mēģināju savus spēkus taupīt, cik vien varu, un skriet grupas beigās, bet, ja priekšā sāktu parādīties atstarpes, tās bija jālikvidē. Neteikšu, ka temps bija ļoti ātrs, kaut gan tas būtu novedis pie jauna personiskā rekorda,” par taktiku skrējienā Romā runā gargabalnieks.

“Arī mana ģimene pirmo reizi bija klāt tādās sacensībās. Gribēju sevi parādīt no labākās puses. Šie man bija pirmie lielie mači pieaugušo sacensībās, taču nebija liela stresa vai baiļu pirms sacensībām, jo esmu jau pieredzējis sportists. Domāju, ka ietekme bija manām pārdomām. Pirms nedēļas es gulēju gultā ar temperatūru un domāju, ko darīt, pieļaujot, ka varbūt pat nebraukšu. Tomēr mana ģimene bija nopirkusi biļetes, un es biju cītīgi trenējies,” ar savām pārdomām pirms sacensībām dalās Medveds. “Izlaidu savu pēdējo NCAA čempionāta sezonu, jo tas ir gods un prieks pārstāvēt Latviju. Īpaši tad, ja man pieder Latvijas rekords. Gribējās braukt un sevi apliecināt. Protams, ir grūtāk, ja esi noslimojis. Ir fiziski grūtāk skriet un finišēt, bet ir iespējams cīnīties, pat ja nebūs tādu rezultātu kā veselam esot. Izvēlējos cīnīties. Dzēru zāles Amerikā, ūdeni, skrēju pa aptiekām un meklēju zāles. Darīju visu, lai atbrauktu un sevi apliecinātu. Kaut arī Latvijas rekords netika sasniegts, cīnījos.”

“Rīt lidoju atpakaļ uz Ameriku. Gribētu jau mājās uz Latviju, bet nākammēnes Losandželosā ir “Sound Runnig” sacensības, kur plānoju skriet piecus kilometrus stadionā. Mēģināšu labot personisko rekordu un būt tuvu Latvijas rekordam. Protams, piecos kilometros tas būs izdarāms grūtāk nekā divreiz garākā distancē, jo ir nepieciešams temps, bet esmu trenējies viens pats. Treniņos, ir grūti noturēt vajadzīgo tempu, jo “piecītim” vajag apli veikt 64-65 sekundēs,” par nākotnes plāniem saka Artūrs. “Aizbraukšu uz Ameriku, nedaudz atpūtīšos un uzsākšu treniņus startam piecos kilometros. Meklēšu arī darbu un citu komandu, kurā varu trenēties nākotnē piecu, desmit kilometru un 1500 metru distancēs, lai varētu labot savus rekordus un sagatavoties 2028. gada Olimpiskajām spēlēm Losandželosā.”