- Lai arī tu brīdi pa brīdim runā par sportiskās karjeras beigām, šis gads turpinās ar to pašu, ar ko beidzās iepriekšējais – ar mēneša (janvāra) labākās vieglatlētes titulu Latvijā. Apsveicu!
- Paldies. Jau zināju par to.
- Desmit gadus nebiji skrējusi maratonu tik agri. Kā juties šoreiz Osakas maratonā?
- Vienreiz man tāda prakse jau bija bijusi – 2004. gadā. Tas es arī noskrēju Ņujorkas maratonu, bet pēc tam 2005. gadā skrēju Osakā. Tomēr toreiz bija nedaudz savādāka situācija, jo Ņujorkas maratonu es noskrēju labi, bet mēs sapratām, ka gatavošanās laikā tika pieļautas kļūdiņas un es nevarēju trasē izdarīt visu, uz ko biju spējīga. Tāpēc šī mazā atstarpe likās pieņemama, un domājām, ka starts Osakā būs pašā laikā. Savukārt šogad Ņujorkā noskrēju ar pilnu atdevi, un nolēmām pamēģināt Osaku, jo bija laiks atpūsties un patrenēties, vēl vairāk tāpēc, ka tagad gatavošanās ir ievērojami saīsināta. Viss mums izdevās ļoti labi, un esmu apmierināta gan ar rezultātu, gan skrējienu, gan pašsajūtu.
- Cik ilgi sanāca gatavoties šim maratonam?
- Uz Portugāli atbraucām decembra vidū un jau sākām gatavoties. Mājās it kā vēl atpūtāmies. Piedevām mājās sanāca tā, ka bija neliela trauma. Dienas septiņas – deviņas neskrēju vispār. Veicu vingrinājumus. Tas nozīmē, ka gatavošanās ilga apmēram 40 dienas.
- Kas tev bija par traumu?
- Trauma man bija komiska un muļķīga. Pastaigāju uz papēžiem pēc Ņujorkas maratona, un sāka sāpēt paceles saite (smejas).
- Jātrenējas.
- Tā gan (smejas).
- Kā skrējās Osakā un kāds bija skrējiena taktiskais zīmējums?
- Liels pluss bija tas, ka Osakā bija labs laiks. Mīnuss tāds, ka “zaķu” nebija vispār – kā gribi, tā skrien. Pirmos piecus kilometrus noskrējām visas kopā, bet pēc tam nākamā uzvarētāja (Tatjana Gamera – Šmirko. - D.Ā.) veica atrāvienu. Es sapratu, ka tas man ir par ātru, un nesekoju viņai. Kopā ar viņu aizskrēja japāniete (Risa Šigetomo. - D.Ā.). Vēl pie 10 kilometru atzīmes temps man bija lielisks, un likās, ka skrējiens būs komfortabls, jo ar mani kopā skrēja vēl vairākas meitenes. Domāju, ka līdz pusmaratonam tā noskriešu, bet pēc tam jau skriešu savā tempā. Pie 15 kilometru atzīmes jau jutu, ka temps krīt un ka man tas kļūst par lēnu. Lēšu, ka no 10. līdz 15. kilometram pazaudēju apmēram 30 sekundes. Tad devos uz priekšu un jau līdz trases beigām skrēju savā tempā. Aiz manis kādu brīdi vēl skrēja Japānas maratoniste (Čieko Kido. - D.Ā.). Pēc pusmaratona veikšanas vienā no pagriezieniem jau pamanīju abas līderes. Tatjana izskatījās labi, bet japāniete jau izskatījās, ka “cieš”. Pieņēmu lēmumu viņu panākt. Protams, cerība, ka Tatjana neizturēs savu tempu, bija, taču cerība bija ļoti maza. Kad aizmuku no sekotājas un sāku tuvoties otrajā vietā skrienošajai japānietei, turklāt Tatjana arvien attālinājās, pēdējos piecus kilometrus jau skrēju brīvākā režīmā. Pie 35. kilometru atzīmes diemžēl nepaņēmu savu dzēriena pudeli, jo sanāca smieklīga situācija. Japāņi ir mazi, bet mēs viņiem – gari. Galdi viņiem – zemi, pudelītes – maziņas. Tāpēc, lai paņemtu savu pudelīti no mazā galdiņa, ir jāpietupjas (smejas). Un sanāca tā, ka 35. kilometrā nepaņēmu savu dzeramo. Sāku just diskomfortu aknās, un tāpēc nemēģināju no sevis izspiest visu, ko varu. Sāku sevi nedaudz taupīt, lai nesāktu sāpēt aknas. Tikai, ieskrienot stadionā un redzot, ka varu noskriet ātrāk par divām stundām un 24 minūtēm, pēdējos 300 metrus veicu ļoti ātri. Kaut arī no 2:24 stundām izskriet neizdevās, esmu apmierināta, ka, noskrienot maratonu, sevi pilnībā neiztukšoju un sasniedzu labu rezultātu. Ja būtu bijis “zaķis”, varēju noskriet apmēram 2:23:30 stundās. Vai ātrāk, apgalvot nevaru. Par spīti tam, esmu apmierināta, ka finišēju otrā, jo tik gatava, lai noķertu uzvarētāju, es nebiju.
- Kā esi apmierināta ar Osakas maratona izvēli, jo droši vien bija arī citas iespējas?
- Variantu bija daudz. Tomēr man liekas, ka tas bija pareizi, jo, pirmkārt, man vēlreiz gribējās atgriezties Osakā, jo 2005. gada atmiņas ir ļoti labas. Otrkārt, laika apstākļi tur bija man daudz izdevīgāki, lai es varētu skriet maksimāli komfortabli un ātri. Tas pats Nagojas maratons notiek jau martā, un pagājušogad temperatūra bija laba, bet saule – jau karsta. Neviena mākoņa, un tas jau ietekmē negatīvi. Distances beigās pagājušogad temperatūra jau sasniedza gandrīz 20 grādus, bet aizpagājušajā arī jau bija diezgan karsts. Tāpēc Nagoja tieši temperatūras ziņā man ir piemērota mazāk, un nolēmām startēt Osakā, kur laika apstākļi būtu piemērotāki un trase arī ir laba. Un pavasara maratonus mēs principā nemaz neizskatījām. Bostonu neizskatījām, bet Londonā skrien pārāk ātri. Trase tur ir līdzena, un tur man nav nekādu priekšrocību cīnīties ar pasaules zvaigznēm. Nenožēloju, ka izvēlējāmies Osaku. Turklāt jau pavasara darbu – maratonu – esmu padarījusi un varu mierīgi atpūsties.
- Teici, ka laika apstākļi Osakā bija ideāli. Kādi tie bija?
- Bija kādi deviņi grādi, bet, tā kā spīdēja arī saulīte, varēja būt kādi 14 grādi. Lai arī deviņi grādi ir paauksts, pat melnādainās sportistes izgāja uz starta īsajos krekliņos un bez cepurēm. Bija komfortabli.
- Kā ir noritējuši treniņi Portugālē pirms un pēc maratona?
- Pirms maratona apjoms bija līdz 200 kilometriem nedēļā. Praktiski neskrienu lēni, visi skrējieni tiek veikti ātri. Ir speciālie treniņi. Tagad trenējos ik pēc dienas – dienu strādāju, dienu atpūtos. Agrāk bija vairākas darba dienas pēc kārtas, bet tagad tā vairs nedarām. Ar gadiem vajag vairāk laika, lai atjaunotos, bet pēc maratona, ja ir tāda vēlēšanās, reizi nedēļā var neskriet vispār.
Pēc Osakas maratona diemžēl visi saslimām – es, Saša un Vitja, un atjaunošanās sanāca, kā lai to precīzāk pasaka, pilnīga atjaunošanās, guļot gultā ar paaugstinātu temperatūru. Simptomi liecināja par gripu. Viss atjaunojas ļoti labi (smejas).
- Neprasīšu, ka beigsi sportistes karjeru, bet gan kā saulainā Portugāle ietekmējusi nākotnes plānus?
- Šogad vēl plānojam skriet. Rudenī pirmā iespēja būs Ņujorka, pēc tam citi varianti. Savukārt vasarā 6. jūnijā gribam braukt uz Itāliju, kur Čiapulā notiks Eiropas kausa sacensības 10 000 metru skrējienā. Tur skries tikai šo distanci, un tā būs kā iespēja izpildīt pasaules čempionāta normatīvu, kaut gan tik tālu pagaidām nedomājam. Raugāmies uz Čiu, jo izpildīt normatīvu pasaules čempionātam, kurš ir ļoti augsts (32:00,00), vienai Latvijā ir nereāli. Savukārt ārvalstīs šādu iespēju praktiski nav. Tāpēc tā var izrādīties vienīgā iespēja, kur to var mēģināt izdarīt. Tur būs divi skrējieni – it kā spēcīgākais un vājākais, lai Eiropas skrējēji varētu izpildīt pasaules čempionāta normatīvu. Iepriekšējā sezonā sievietēm laikam trīs Eiropas skrējējas izpildīja normatīvu, taču ne Eiropas čempionātā.
Pārējos startus augstus mērķus neizvirzu. Iespējams, tas būs “desmitnieks” Mančestrā, pusmaratons Rīgā, Ventspils pusmaratons, kādi starti vēl Latvijā – tā pati Rēzekne, kur, kā es sapratu, notiks Latvijas čempionāts 10 kilometru distancē šosejā...
- Kad atgriežaties Latvijā?
- 8. martā.
- Tad atļauj, laiku apsteidzot, sveikt jau sieviešu dienā!
- Paldies!