- Esi uzvarējusi “Vieglatlētikas prognožu spēles” februāra vērtējumā. Ko tu kā sportiste domā par šo projektu, kura mērķis ir popularizēt vieglatlētiku, salīdzināt dažādu disciplīnu sportistu varējumu, un noteikt labāko vieglatlētu, kā arī talantīgāko treneri?
- Man šķiet, ka šis ir ļoti labs veids kā popularizēt vieglatlētiku. Balva, ko katrs mēneša uzvarētājs var iegūt, ir lieliska motivācija.
- Cik negaidīta ir uzvara?
- Biju tikai lasījusi, ka ir tāda “Vieglatlētikas prognožu spēle”. Domāju, ka tas ir cilvēkiem, kuriem patīk prognozes, prieka pēc, taču par to, ka sadarbībā ar portālu sportacentrs.com būs kādas balvas, pat nenojautu.
- Kāds būtu tavs labāko trijnieks, ko tu prognozētu starp labākajiem gada vērtējumā?
- Varētu būt Zigismunds Sirmais, Jeļena Prokopčuka un Mareks Ārents.
- Katru mēnesi labākais sportists saņems dāvaniņu, bet gada beigās tāpat kā arī labākais treneris un prognozētājs – arī lielo balvu. Piemēram, labākais sportists saņems savas četru labāko rezultātu mēnešu punktu summas ekvivalentu eiro. Tev kā vieglatlētei mēneša balva simts eiro ir daudz vai maz? Ko tu par to vari izdarīt treniņu procesā?
- Tie ir septiņdesmit lati. Par to var paēst, tas ir labs atspaids kā benzīna nauda, lai izbraukātu uz tiem pašiem treniņiem vai pie fizioterapeita. Jāpadomā, vai sev kādu prieciņu nopirkt, vai pakrāt kaut kam lielākam. Vispār es zinu, kur to iztērēšu, jo man vasarā ir kāzas, un es jau krāju tām.
- Savu labāko rezultātu februārī sasniedzi savā pamatdisciplīnā – daudzcīņā. Lūdzu, pastāsti, kā izvērtās sacensības, kurās tu laboji Latvijas rekordu telpās.
- Tas bija jau tik sen (smejas). Jau pagājušogad mēģināju labot rekordu, bet laikam bija veselības problēmas, un nesanāca. Šogad veselība bija daudz labāka, un uz rekorda labojumu biju cerējusi.. Ziemā neslimoju, pat iesnu nebija. Ievērojami uzlaboju rezultātu sprintā un barjerās, kā arī noturējos savā līmenī augstlēkšanā. Protams, parasti grūtības sagādā lodes grūšana. Viss, ko ziemā plānojām, arī tika izdarīts – ātruma darbs un spēks lodei. Tas arī sacensībās apliecinājās.
- Apmēram kādu rezultātu ar treneri Andi Austrupu bijāt plānojuši?
- Nebiju domājusi, ka rekordu labošu tik pārliecinoši (Aigas Grabustes līdzšinējais rekords bija 4463 punkti, kamēr Ikaunieces sasniegtais ir 4496 punkti. - D.Ā.). Cerēju, ka izdosies labot kaut par pāris punktiem, bet sanāca vēl labāk.
- Cerēji kvalificēties arī pasaules čempionātam telpās?
- Tas nebija mans mērķis. Nemaz nebiju plānojusi startu pasaules meistarsacīkstēs. Pirmkārt, būtu grūti tikt uz turieni, jo tika uzaicinātas trīs sportistes ar augstākajiem rezultātiem 2013. gada sezonā, trīs ar labākajiem šajā ziemas sezonā, un divas sportistes uzaicināja Vieglatlētikas federāciju starptautiskā savienība. Ja mani uzaicinātu, tad vēl domātu, vai startēt, jo uzaicinājumam būtu nepieklājīgi atteikt, bet man ziemas sezona nav īpaši svarīga. Arī Latvijas Olimpiskā vienība (LOV) sasniegumus ziemā neņem vērā. Svarīgi ir vasaras sasniegumi olimpiskajos sporta veidos. Ziemā varu startēt pati sev.
- Pat ja telpās kļūsti par pasaules čempioni...
- ... tas neskaitās, jo LOV to neņem vērā. Tāllēkšanā, piemēram, ņem, bet pieccīņa nav olimpiskā disciplīna, jo vasarā startējam septiņcīņā.
- Līdz šim stereotipi vēstīja, ka tev ir mazākas izredzes uz augstu rezultātu telpās, jo tur nav vienas no tavām labākajām disciplīnām – šķēpa, bet ir lode, kurā neesi pārāk spēcīga. Kā tad īsti ir?
- Tā ir. Ja lodē ir labs rezultāts, vari pretendēt uz augstām vietām pasaules un Eiropas čempionātos telpās. Tā kā lode sagādā problēmas, uz augstām vietām telpās pagaidām varu necerēt. Tomēr pamazām rezultāti lodē kļūst labāki, un jau ir 13 metri, ne vairs vienpadsmit. Pamazām jāaudzē klāt spēks, uzlabojas tehnika...
- Tagad tev pieder Latvijas rekords telpās un visi Latvijas rekordi septiņcīņā, atskaitot Latvijas pieaugušo rekordu, kur tu šo godu dali ar Aigu Grabusti.
- Jā, un Aigai vēl pieder arī pirms trim gadiem ar pārāk lielu vēja palīdzību Ratingenā sasniegtais rezultāts (6507 punkti. - D.Ā.). Tad jau redzēs. Varbūt šogad izdosies sasniegt labāku rezultātu.
- Varbūt īsi atcerēsimies arī grūtākus laikus. Pagājušajā vasarā tavu progresu nobremzēja vēdera vīruss. Cik ilgā laikā ar to tiki galā un kāpēc atveseļošanās process ieilga?
- Izskatījās kā vienkāršs Rota vīruss, tikai saslimu ar to pagājušovasar pat divreiz. Sākās viss universiādē Kazaņā, bet pēc tam pasaules čempionātā arī bija. Tas atņēma daudz spēka un kilogramu. Tagad esmu atgriezusies savā normālajā svarā, uzaudzējusi masu, ko man tieši vajadzēja izdarīt. Un jūtos ļoti labi.
- Tad lielos vilcienos pastāsti, kā aizvadīji sagatavošanās periodu pēc atvaļinājuma un kas bija atšķirīgs no iepriekšējiem gadiem?
- Pēc pasaules čempionāta man bija viena brīva nedēļa. Es tā negribu, ka pārāk ilgs laiks tiek pavadīts vispār netrenējoties. Man nepatīk. Pēc tam atkal atsāku strādāt un gatavoties vasaras sezonai, jo ziemas sezona arī ir sava veida gatavošanās vasaras sezonai – spēks, ātrums... Ārā man patīk labāk trenēties nekā iekšā telpās. Tikko atgriezāmies no triju nedēļu ilgas treniņnometnes Portugālē, un brauksim atkal. Ziemā bijām arī Tenerifē.
- Kam siltākās zemēs vairāk pievērsāt uzmanību?
- Tas ir atkarīgs no tā treniņu kompleksa, kas tur ir pieejams. Tenerifē vairāk strādājām uz ātrumu un uz spēku, bet Portugālē vācām kilometrus skrienot un strādājām spēka palielināšanai. Nākamajā treniņnometnē būs ātruma darbs. Un pie lodes grūšanas arī jāstrādā neapstājoties.
- Pie kurām disciplīnām bez lodes vēl strādājāt vairāk, gatavojoties vasaras sezonai?
- Daudz, salīdzinot ar pagājušo gadu, strādājām pie barjerām un mazāk pie augstlēkšanas. Tikai pāris reizes lēcu augstumu. Manēžā ir slīdīgs segums augstlēkšanas sektorā. Kad vēroju sacensībās, kā puiši lēca, segums virzījās. Tāpēc treneris negribēja, lai es satraumējos. Tāpēc augstlēkšanai esmu taisījusi vien pāris vingrinājumus. Neskatoties uz to, daudzcīņā labi salēcu. Ja būtu pārvarējusi 1,86 metrus, tas būtu ļoti labs rezultāts – vispār mans personiskais rekords telpās. Protams, totāli malā palika šķēpmešana, kurā netrenējos vispār. Arī tāllēkšanu ne tik bieži trenējām, vairāk lodi un barjeras.
- Kā uz savas ādas izjūti Latvijas ierobežoto rocību sporta bāžu jautājumā?
- Vakar intervijā tieši šim jautājumam pieskārāmies (smejas). Vislabprātāk ziemā trenējos Kuldīgā, taču tur biju tikai nedēļu pirms Katrīnas kausa un nedēļu pirms Latvijas čempionāta. Tā ir vienīgā manēža Latvijā, kas it kā atbilst standartiem, bet tur nav īsti, kur iesildīties pirms sacensībām. Tomēr manēža ir piemērota vairāk sacensībām, nevis treniņiem, jo tur ir ciets segums.
Pārsvarā šoziem trenējos Rīgas manēžā un “Daugavas” stadiona manēžā. Šoziem bija diezgan silts, salīdzinot ar iepriekšējo ziemu. Viņi laikam ir salabojuši apkures sistēmu. Sprintu skrēju “Daugavas” stadiona manēžā, jo manēžā sprintam bija par aukstu. Savukārt lodi grūst var tikai manēžā. Spēka treniņi notika Olimpiskajā sporta centrā. Rīgā nav vienas vietas, kur būtu viss treniņiem nepieciešamais.
- Ko tu pati būtu gatava ziedot, lai būtu kaut vai tādi treniņapstākļi kā Igaunijā?
- Visu (smejas). Visu gluži gan nē, bet daudz.
- Kā tev šķiet, kur sportistam ir lielākas iespējas – trenējoties Latvijā vai ārzemēs?
- Tas ir atkarīgs no sporta veida. Manuprāt, basketbolā, florbolā, futbolā un hokejā var trenēties tepat, bet, piemēram, vieglatlētikā vasarā var Latvijā, bet ziemā – ārzemēs. Kalnu slēpotājiem – noteikti tikai ārzemēs.
- Tu pati esi palikusi un studē Latvijā. Ko tu domā par izvēli studēt ārzemēs?
- Jā, es studēju LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē par veselības mācības un sporta skolotāju. Esmu trešā kursa studente. Tāpēc nevaru doties citur uz ilgu laiku. Es dzīvoju Latvijā, un man šeit patīk. Tās ir manas mājas. Izvēlējos palikt Latvijā, jo liela daļa mūsu olimpiešu studē šeit un viņi man parādīja piemēru, ka ir iespējams studēt dzimtajā zemē un vēl gūt panākumus sportā. Saprotu arī tos, kuri ir aizbraukuši, jo tādi treniņapstākļi kā, piemēram, Amerikā Latvijā diemžēl nav.
- Studijas Amerikā vilina daudzus...
- Man ir bijuši tik daudzi piedāvājumi mācīties Amerikā, taču tos, kas uz turieni aizbrauc, nodzen kā tādus zirgus. Viņiem ir vienalga, kā tu jūties, - ir jāstartē par skolu. Es ņemu piemēru no Aināra Kovala, kurš arī mācījās Latvijā, un mācos šeit. Tie sportisti, kuri ir piedalījušies olimpiādē, ir pierādījuši, ka arī Latvijā var mācīties un startēt. Varbūt mūsu apstākļi padara mūs stiprākus un izturīgākus.
- Kā vērtē to, ka daži treneri izteikti mēģina ietekmēt sportista izvēli - trenēties šeit vai doties uz ārzemēm?
- Tādas lietas, protams, ir jāizrunā ar treneri, bet gala vārds pieder sportistam.
- Kāpēc tomēr izvēlējies Latvijas Universitāti, nevis LSPA?
- Viens ir tas, ka tālu no mājām, otrs – ka viņiem ir vienalga, ka esi sportists – nekādas atlaides netiek dotas. Vienalga jāiet slēpot, riskējot satraumēties. Latvijas Universitātē man līdz četriem ir lekcijas, un tad ir laiks uztaisīt tikai vienu treniņu. Tomēr skolotāji nāk man pretī, taču arī man ir jānāk pretī skolotājiem. Ja es varu iesniegt darbus pat ātrāk, tad viss ir kārtībā, ja es varu visu nokārtot. Protams, ja man līdzi vilktos parādi no pirmā kursa, tad tādas pretimnākšanas nebūtu.
- Kā tev šķiet, kā var popularizēt vieglatlētiku jauniešu vidū?
- Man šķiet, ka olimpiešiem vajadzētu braukt uz skolām un kopīgi pasportot ar skolēniem vai piekopt kādas citas aktivitātes un pie reizes pastāstīt kaut ko vairāk. Protams, ne visi varētu tikt, bet pietiek, ja kādi 2-3 sportisti aizbrauc. Sporta skolotāji no skolām varētu atvēlēt vienu stundu kopā ar olimpiešiem. Nosaukums varētu būt, piemēram, "sporta stunda ar olimpiešiem". Nav jau tā, ka vieglatlētika ir nepopulāra, manuprāt, ar katru gadu tā kļūst arvien populārāka.
- Kas tev ir sports - profesija, hobijs, iespēja paplašināt paziņu loku?
- Vairāk es teiktu, ka tas ir mans hobijs, nodarbošanās, kura man patīk – mana sirdslieta.
- Kādiem sporta veidiem pati jūti līdzi?
- Jūtu līdzi ikvienam sportistam, kurš pārstāv Latviju. Visbiežāk sanāk sekot līdzi pludmales volejbolistiem, skeletonistiem, bobslejistiem, hokejam un BMX. Un bez šaubām – savai sirdslietai vieglatlētikai.
- Uz kurām disciplīnām ar treneri Austrupu liksiet papildu akcentus vasarā? Šķēpu trenēsiet?
- Jā, šķēpu jau esmu sākusi mest. Lido labi, nekas nav aizmirsies.
- Cik tālu lidoja?
- Gandrīz 50 metrus, taču tas ir no mazā ieskrējiena. Kam noteikti pievērsīsim lielu uzmanību, būs ātrums. Tas ir vissvarīgākais. Tas ir visa pamatā. Tāpat būs vairāk treniņu arī augstlēkšanā, jo man it kā nav slikts rezultāts, taču es būtībā kopš 2008. gada esmu stāvējusi uz vietas, un rezultātam vajadzētu būt labākam.
- Vai šobrīd esi apmierināta ar padarītā rezultātiem?
- Jā. Vienīgais tas, ka sasniedzu personisko rekordu Katrīnas kausā 60 metru barjerskrējienā (8,38 sekundes. - D.Ā.), aizķēru barjeru, un sajūta bija tāda, ka varēju noskriet vēl ātrāk. Centos citās sacensībās vēl uzlabot rezultātu, bet tad nebija vajadzīgās konkurences – meiteņu no citām valstīm... Arī daudzcīņā nesanāca. Varbūt jau ziemas sezonas beigas? Varbūt nākamgad būs labāk.
- Priekšā vasaras sezona. Tev tradicionāli vienā sezonā ir tikušas ieplānotas trīs daudzcīņas. Kādi ir šīs sezonas plāni?
- Šogad laikam būs mazliet savādāk. Pirmais starts noteikti būs Gecisā. Viņi arī ir pārcēluši sacensības uz vēlāku laiku, lai būtu siltāks. Otras sacensības daudzcīņā man būs Vācijā, Ratingenā. Tur startēšu pirmo reizi. Un trešās būs Eiropas čempionāts. Rezervē paliek sacensības septembrī Francijā, ja gadījumā kādā no iepriekšējām neizdodas finišēt, jo ieskaitei “IAAF Combined Events Challenge” vērtējumā iet trīs sacensības.
- Un kā jūs izvēlaties, kurās individuālajās distancēs startēt, kad nav jāveic visa daudzcīņa?
- Tad starts atkarīgs no tā, kura disciplīna tobrīd ir vajadzīga un kā es jūtos. Piemēram, kad ir maijs, ārā sprintu vēl neskriesim, jo vēl būs augsts, un vairāk mačos būs lode vai šķēps. Tas tad, kad vēl garais treniņtērps vajadzīgs. Kad būs siltāks, tad būs arī citas disciplīnas. Tad startēšu tur, kur vajadzēs. Treniņos ir redzams, kur vajadzētu piedalīties. 800 metrus gan laikam individuāli neskriešu, lai gan esmu skrējusi. Esmu izaugusi, un man vairs nevajag 800 metrus kā individuālo disciplīnu.
- Kā trenējat tagad izturību 800 metriem?
- Portugālē vairāk skrējām nevis 800 metrus, bet krosus un atkārtojumus – pa divsimtiem, trīssimtiem un tā tālāk. Treneris domā, ka man 800 metri stabili jāskrien zem 2:10 minūtēm un ka viņš nesaprot, kāpēc es to nevaru izdarīt.
- Un kādus mērķus esi nospraudusi šai vasarai? Ko gribi sasniegt?
- Kā jau esmu teikusi, vienmēr gribas nostartēt labāk un pārspēt savus personiskos rekordus. Galvenais, lai atsevišķās disciplīnās personiskie rekordi gadās tieši daudzcīņas laikā. Tad arī punktu summa daudzcīņā būs lielāka.
Gecisā nesolu, ka atkārtošu Latvijas rekordu, bet, tā kā pagājušogad biju labāko sešiniekā, tur gribētu būt arī šogad, jo tas ir prestiži. Ratingenā būšu pirmoreiz, tāpēc tikai izlūkošu, kā tur ir. Eiropas čempionātā pirmais sešinieks būtu ideāli. Būs jāaizstāv iepriekš izcīnītais sudrabs, taču būšu apmierināta arī par vietu sešiniekā, jo konkurence būs spēcīgāka nekā pirms diviem gadiem. Krieviete Tatjana Černova ir stāvoklī tāpat kā britu sportiste Džesika Enisa-Hila. Tomēr ir daudzas citas spēcīgas meitenes, īpaši no Nīderlandes. Domāju, ka rezultāti būs ļoti blīvi, un daudz ko izšķirs pāris punkti.
- Rudenī sezonu beigsi ar apmierinājuma sajūtu, ja...
- ... ja es būšu izpildījusi savus mērķus.

Informācija: Laura Ikauniece tēmē uz sešinieku

Dainis Āzens