Aizvadītais gads maratonā bijis gana raibs — mainījies pasaules rekords, vilšanos sagādājusi maratona ātrākā dāma — pasaules līdere tika pieķerta dopinga lietošanā. Latvijas sporta faniem aizraujošus brīžus atkal sagādājusi Jeļena Prokopčuka, izcīnot 4. vietu (2.26:15) Ņujorkas maratonā un kārtējo reizi apliecinot savu piederību pasaules elitei. Ievērības cienīga ir Valērija Žolneroviča izcīnītā 12. vieta Eiropas čempionātā Cīrihē — tas ir Latvijai augstākais sasniegums čempionātos maratonā.

Pērn Berlīnes maratonā, kas ir viens no prestižākajiem, jaunu pasaules rekordu — 2.02:57 — sasniedza kenijietis Deniss Kimeto. Sieviešu rekords palicis neapdraudēts kopš 2003. gada, kad Pola Redklifa (Lielbritānija) Londonas maratonu noskrēja 2.15:25. Diezin vai tuvākajā laikā kādai sportistei izdosies šo rezultātu labot. Novembrī kļuva zināms, ka pasaules līdere Bostonas un Čikāgas maratonu pēdējo divu gadu uzvarētāja kenijiete Rita Jepto pieķerta dopinga lietošanā. Turklāt pēdējos gados atklāto dopingotāju skaits Āfrikas maratonistu aprindās strauji pieaug.

ČEMPIONI, BET NE REKORDISTI

Ar jauniem trases rekordiem beidzās Nordea (turpmāk — Lattelecom) Rīgas maratons. Japānis Ju Čiba finišēja pēc 2.13:43, sievietēm — Tigista Tešome Ajanu no Etiopijas — 2.36:50. Valmierā par Latvijas čempioni kļuva Jolanta Liepiņa (3.08:46), kas tāpat kā tuvākās trīs viņas sāncenses maratonu skrēja pirmo reizi. Kungiem ātrākais bija Rolands Kaimiņš (2.30:39).

„Stiprākie skrējēji maratonu parasti skrien divas trīs reizes gadā, rūpīgi izvēloties trasi, kurā skriet. Maratons — tā ir liela pārbaude gan psiholoģiski, gan fiziski. Startējot šajā distancē pārāk bieži, rezultāti krītas. Valsts labākie skrējēji Latvijas čempionātā bieži vien neskrien ar pilnu atdevi vai nepiedalās vispār,” norāda sporta skolas Arkādija treneris Leonīds Strekalovskis, kas garajās distancēs sagatavojis daudzus Latvijas čempionus un rekordistus. „Pasaules lielajos maratonos elites skrējēji tiek apvienoti atsevišķā grupā, ar kuru tiek atklāts starts, tai neviens netraucē skriet. Šādās sacensībās potenciālie līderi skrien labā, spēcīgā kompānijā, kas veicina augstvērtīgus rezultātus. Vienatnē maratonā var uzvarēt, bet gandrīz neiespējami kļūt par rekordistu. Tāpēc Latvijas čempionātā diezin vai rekordus sagaidīsim, jo nav jau nekādas jēgas izsmelt spēkus, tajā piedaloties.”

Lai arī garo distanču skrējēju masa Latvijā palielinās, treneris uzsver maratona īpašo statusu un atbildību, tam gatavojoties: „Nepieciešams daudz laika, lai dabiskā ceļā nonāktu līdz maratonam. Tā pamatu pamats ir liels apjoms. Gatavojoties maratonam, nedēļā jānoskrien 200 kilometru. Turklāt svarīgi tos veikt ne tikai līdzenumā, nepieciešams reljefs, spēka treniņos jāskrien pret kalnu. Uzskatu, ka līdzenumā sagatavoties augstvērtīgam maratonam nav iespējams.”

Vai Latvijā tuvākajā laikā varētu būt kāda skrējēja, kura spētu līdzināties mūsu labākās maratonistes Jeļenas Prokopčukas rezultātiem? „Pagaidām neviena tāda skrējēja pie apvāršņa nav redzama,” atzīst Prokopčukas pirmais treneris Strekalovskis. „Lai tā skrietu, ir jānoiet diezgan liels ceļš — jāiziet daudziem posmiem cauri. Tagad noskriet maratonu skaitās prestiži. Daudziem šķiet, ka vairāk vajadzīga liela dūša, nevis nopietns treniņu apjoms. Pēc manu laiku metodikas, lai sāktu skriet maratonus, bija nepieciešams 15 gadu treniņu stāžs. 15 gadu! Ļena (Prokopčuka) tieši tā arī izdarīja — sāka skriet kā desmitgadīga un tikai 25 gadu vecumā stājās uz starta arī maratonā. Un treniņi — tā nav tikai vienmuļa skriešana, bet darbs pēc speciālas programmas, kuru izpildot tiek izkopta gan izturība, gan ātrums un spēks. Tad arī cilvēks ir sagatavots un dabīgā ceļā nonāk līdz maratonam. Man nav audzēkņu, kas iepriekš būtu trenējušies pie kāda cita skrējēju trenera. Man katru vajag pašam izaudzināt, izvest cauri visiem posmiem. Vēl ir cerība, ka savā mūžā augstvērtīgiem rezultātiem spēšu sagatavot kādu no saviem mazajiem audzēkņiem. Trenējamies un darbojamies!”

AR PATRIOTISMU VIEN NEPIETIEK

Anita Kažemāka pērn Frankfurtes maratonu noskrēja 2.39:57 un izcīnīja 13. vietu, bet Latvijas dubultpilsonību ieguvusī Ariana Hilborna Amerikas čempionātā bija vēl ātrāka, finišējot ceturtā — 2.35:20. Ariana iekļuva godalgoto trijniekā arī Nordea maratonā Rīgā, bet Ziemassvētku nedēļas izskaņā uzvarēja Sanfrancisko pusmaratonā.

„Pēc 2013. gada pasaules čempionāta Maskavā, kur soļoju 20 km, esmu izmetusi savas pēdējās soļošanas kurpes un šai disciplīnai pielikusi punktu. Tagad man ir jauns periods, minu jaunu sporta taciņu,” atklāj Anita Kažemāka, kas tagad uzskatāma par maratonisti. Četrpadsmit gadus Anita bijusi soļotāja, beigusi Murjāņu sporta ģimnāziju un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA), tagad studē uzturzinātni Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūrā. „Soļošanā sajutos nevienam nevajadzīga,” viņa saka. „Latvijā šis sporta veids nevienam nav interesants un dzīvot tikai patriotisma dēļ bija ļoti grūti. Divdesmit četru gadu vecumā jau jāsāk pašai domāt par sevis nodrošināšanu. Tādēļ izlēmu pāriet uz skriešanu, kas man ne tikai patīk, bet arī sanāk. Soļošanā nopelnīt diemžēl var ļoti minimāli, finansiāli izdevīgs šis sporta veids ir tikai pasaules desmit labākajiem atlētiem. Protams, arī ar skriešanu es nevarētu nodarboties bez saviem atbalstītājiem.”

Savu pirmo maratonu Anita noskrējusi Valmierā astoņpadsmit gadu vecumā, šogad Frankfurtes maratons bijis piektais viņas karjerā. „Lai gan man bija lielas ambīcijas soļošanā, ik pa laikam piedalījos arī skrējēju mačos, dažkārt pat dzirdēju mudinājumus mainīt disciplīnas,” atceras Kažemāka. „Tagad mans organisms pielāgojas skriešanai. Pēc soļošanā pavadītajiem gadiem es tagad gan tikai mācos skriet, jūtu, kā mainās tehnika, un zinu, kur būtu jāpieliek, lai skrietu ātrāk. Primārais uzdevums ir izpildīt A normatīvu maratonā, lai varētu piedalīties Rio olimpiskajās spēlēs, nevis palikt mājās kā 2012. gadā, kad ar B normatīvu soļošanā šo lielo sporta notikumu vēroju, sēžot dīvānā.”

Lai piepildītu savu sapni par Rio, sportiste trenējas divas reizes dienā, lielākoties Rīgā, Biķernieku trasē. „Protams, vienam trenēties ir ļoti grūti. Pietrūkst kompānijas un treniņbiedru ar līdzvērtīgu tempu. No rīta ceļos, paēdu brokastis un eju. Lielākoties man nav sevi jāpiespiež. Skriešana ir mans darbs un noteikti patīk daudz labāk par sēdēšanu birojā. Man šķiet, ka jāmāk baudīt to, ko mēs darām. Arī treniņš jāuztver kā labums — ja šodien noskriešu noteiktos kilometrus, man būs labāks rezultāts sacensībās, ja šodien apēdīšu salātus, nevis saldumus, man organisms pateiks paldies par to. Katrā lietā jāatrod pozitīvais — kādēļ skriet, kādēļ ēst veselīgi...”

MARATONISTS FARMĀCIJAS KOMPĀNIJĀ

Vīriešu konkurencē labākie sekotāji Valērijam Žolnerovičam pērn bija Renārs Roze (2.19:02, Barselonā) un Jānis Višķers (2.22:44, Vīnē). Aiz viņiem ir vairāki citi censoņi, no kuriem daži dzīvo ārzemēs.

Raivis Zaķis (2.24:36, 2009. gadā Parīzē) šobrīd ir viens no Latvijas ātrākajiem maratonskrējējiem. Kopš 2000. gada viņš dzīvo un strādā Īrijā. „Tajā laikā mācījos LSPA, kāds no draugiem devās strādāt uz ārzemēm, piedāvāja man arī, es piekritu,” Raivis atceras došanos prom no Latvijas. „Divus gadus strādāju sēņu fermā — fiziski ļoti smags darbs, kas skriešanai neatstāja vietu. Pēc tam pabiju atkal Latvijā, pabeidzu vēl vienu kursu akadēmijā, tagad palicis pēdējais, un braucu atpakaļ uz Īriju, sāku strādāt celtniecībā, bet kopš 2006. gada strādāju 12 stundu maiņu darbu lielākajā farmācijas kompānijā pasaulē Glaxosmithkline.” Īrijā Raivis Zaķis pārstāv sporta klubu West Waterford A.C. Viņš lielākoties trenējas viens, divas trīs reizes nedēļā arī nelielā grupiņā. „Parasti trenējos vienreiz dienā, bet, gatavojoties maratonam vai ultramaratonam, četras dienas nedēļā trenējos divreiz dienā un vēl divas reizes eju uz sporta zāli. Es neesmu no tiem, kas treniņos noskrien 200 km nedēļā, mana norma ir 130—160 kilometru. Vienmēr esmu uzskatījis, ka kvalitatīvi treniņi ir daudz svarīgāki nekā tikai liela apjoma veikšana. Ja runājam par amatieru sportu, galvenais tomēr ir izbaudīt skriešanu un gūt no tās prieku. Piemēram, man patīk arī skriet trīs četras stundas pa kalniem un meža takām.” Treniņplānus Raivis sastāda pats, balstoties uz savu pieredzi un gūtajām zināšanām LSPA. Gadu gaitā izstrādājis savu 12 nedēļu maratona sagatavošanas programmu un to cenšas ievērot.

„Gatavoju treniņu plānus arī citiem skrējējiem Īrijā,” turpina Zaķis. „Mans galvenais mērķis sportā ir vienkārši skriet un izbaudīt brīvību, ko skriešana spēj dot. Īstermiņa mērķis ir nākamgad mēģināt pirmo reizi skriet 100 km. Prātoju piedalīties pasaules čempionātā, kas 12. septembrī notiks Holandē. Tur gribētos labot Latvijas rekordu, bet 100 km ir grūti ko paredzēt — septiņās stundās var atgadīties neparedzamais, bet es mēģināšu. Man vienmēr labāk patikušas garās distances, jo tur vairāk ir cīņa pašam ar sevi un distanci, nevis ar citiem skrējējiem. Februārī mēģināšu labot Latvijas rekordu 50 km (3.13:44), aprīlī skriešu vienu ātru maratonu. Ilgtermiņa mērķis ir vienkārši skriet, cik vien labi, ātri un ilgi varu. Varbūt pēc pāris gadiem trenēt jaunos skrējējus un atdot sportam kaut ko atpakaļ.”

Par saviem lielākajiem sasniegumiem sportā Zaķis uzskata 7. vietu Pasaules kausa izcīņas finālā 50 km skrējienā Katarā, 2. vietu Īrijas 50 km čempionātā 2014. gadā, uzvaru Latvijas 2011. gada čempionātā, 3. vietu Īrijas 2008. gada čempionātā pusmaratonā. „Maratonu ātrāk par maģisko 2.30 robežu esmu noskrējis vienpadsmit reizes. Īrijā mani sauc par Silver, jo sacensībās ļoti bieži esmu bijis otrais. Domāju, lai sportā sasniegtu labus rezultātus, galvenā nozīme ir psiholoģiskajam faktoram un disciplīnai. Ir jātic, ka vari izdarīt, un panākumi neizpaliks, ir jātiecas uz nosprausto mērķi, un ar laiku to arī sasniegsi. Protams, katram cilvēkam ir savas spēju robežas, bet ar smagu darbu un disciplīnu tās robežas var krietni palielināt. Un, ja kaut ko nezini, svarīgi ir nebaidīties jautāt citiem skrējējiem — īpaši tiem, kuriem ir liela pieredze un zināšanas. Maratonu un ultramaratonu skrējēji ļoti labprāt dalās pieredzē.”

LATVIETIS KENIJĀ

Viens no Latvijas ātrākajiem garo distanču skrējējiem Artūrs Bareiķis kopš 1999. gada dzīvo ASV, bet pēc Ziemassvētkiem viņš nāca klajā ar paziņojumu, ka pārceļas uz Keniju, lai gatavotos Rio spēlēm, un aicinājumu ziedot viņam šā mērķa sasniegšanai.

“Pirms piecpadsmit gadiem, kad mamma atbrauca strādāt uz ASV, esmu prom no Latvijas, bet ik gadu vismaz divus mēnešus cenšos pavadīt Latvijā,” stāsta Artūrs. Ieguvis bakalaura grādu biznesa administrācijā Roberta Morisa koledžā (Robert Morris College), otru bakalaura izglītību Čikāgas universitātē (Chicago State University), Artūrs strādāja par sporta skolotāju Roberta Morisa koledžā un treneri Saint Xavier universitatē. Ar lepnumu Artūrs teic, ka trenējis arī latvieti Jāni Pastari, kuram pieder trīs skolas rekordi 2014. gadā.

Patstāvīgi, bez trenera trenējos divas reizes dienā, stundiņu skrēju pirms darba, otru stundu pēc darba. Galvenokārt skrēju viens, tikai nedēļas nogalē, kad brīvāks un vairāk laika treniņiem, — kopā ar partneriem,” savu režīmu Amerikā atceras Bareiķis. Tagad Kenijā tas pakļauts tikai skriešanai. „Mans mērķis ir kvalificēties Rio olimpiskajām spēlēm, distanci spēt pieveikt ātrāk par 2.18. Esmu nedaudz citādās domās par maratonu skriešanu. Ja vēlies vairāk izprast maratonu, tas arī bieži jāskrien. Protams, nevajadzētu visus skriet ātri. Pērn esmu noskrējis vienpadsmit maratonus, bet ne visus maksimālajā tempā. Gribētu reizi gadā noskriet arī divdesmit maratonus ātrāk par 2.30. Taču galvenais mērķis ir izskriet B normatīvu olimpiskajām spēlēm.”

Līdz šim labāko rezultātu 2.25:16 Artūrs sasniedzis 2012. gadā Minesotā Twin Citiesmaratonā. “Šim maratonam gatavojos trīs mēnešus, nedēļā noskrēju aptuveni 160 km,” atceras Bareiķis. „Pats svarīgākais ir ticēt sev un skriet ar prieku. Skriešana ir sports bez kura es nevaru iedomāties savu ikdienu.”

IESAKA DACE LINA

APRĪLĪ

Vīnes maratons. Var sajust klasiskās mūzikas un valša garu. 2014. gadā uz finišētāja medaļas lentītes bijaJohana Štrausa valša Pie skaistās zilās Donavas notis.

Varšavas maratons. Latviešu skrējējiem ērta un salīdzinoši lēta nokļūšana. Emocijas pastiprina finišs Nacionālajā stadionā.

Rock 'n' RollMadrides maratons. Spānijā otrs lielākais aiz Barselonas maratona. Ik pēc 2—3 kilometriem trasē skan rokmūzika, skrējējiem bieži vien jādrūzmējas, spraucoties cauri šauriem vārtiem. Brīvprātīgie uz skrituļslidām distancē piedāvā leikoplastu un vazelīnu. Finišētājiem pieejams alus neierobežotā daudzumā.

SEPTEMBRĪ

Berlīnes maratons. Platās, līdzenās ielas, mūzika un atbalstītāji visas trases garumā šo maratonu padara par ļoti piemērotu rekordu sasniegšanai. Ne reizi vien tieši Berlīnē labots pasaules rekords. Iespēju piedalīties amatieriem nosaka izloze.

Tallinas maratons. Skrienot iespēja redzēt līderus, jo trase ved pa līča piekrasti turp un atpakaļ kā divvirzienu šoseja.

OKTOBRĪ

Frankfurtes maratons.Grandiozs finišs hallē uz sarkanā paklāja skrējējiem ļauj justies kā slavas zālē.

Ķelnes maratons.Izcili liela atpūtas zona pēc maratona, kurā var atgūt spēkus ar dažādiem augļiem, saldumiem un dzērieniem.

Minhenes maratons. FinišsOlimpiskajā stadionā.

Sofijas maratons. Lai saņemtu dalībnieka numuru, jāuzrāda ārsta uzziņa par veselības stāvokli. Tā nedrīkst būt vecāka par trim dienām. 100 metru attālumā no maratona numuru izsniegšanas vietas pieejams ārsts, kurš veic veselības pārbaudes.

Amsterdamas maratons. Starts un finišs stadionā.

Tartu maratons.Daudzveidīgs trases segums, iespēja redzēt pilsētas centru un lauku plašumus.

NOVEMBRĪ
Ņujorkas maratons.Iespēju piedalīties amatieriem nosaka izloze, taču bieži vien vietu maratonā iespējams nopirkt tūrisma firmā — kopā ar biļetēm uz Ņujorku.

Niagāras ūdenskrituma maratons.Starta vieta atrodas ASV, un uz to jāierodas ar pasi, jo pēc piecām jūdzēm trase ieved Kanādā.

Informācija:
Žurnāls Sports
Sporto.lv
Autori: Dace Lina