Saruna ar treneri – Māris Grīva

Ieva Misāne, 05/06/2020 16:00

Sarunā ar treneri Māri Grīvu runājām par sportu jeb fizisko kultūru cilvēku ikdienā, kā uzlabot vieglatlētikas atbalsta sistēmu, kas notiek ar sportistu psiholoģisko sagatavotību un par trenera sirdslietu – fotografēšanu.

Kā Jūsu ģimenē rit ikdienas dzīve pēdējos mēnešos?
Martā bijām divas nedēļas pilnīgā pašizolācijā, jo ar vienu no pēdējiem reisiem atgriezāmies Latvijā no treniņu nometnes Dienvidāfrikā. Mums kā meža zvēriem pārtiku nolika ārpus mājas. Pēc tam to paņēmām, izvairoties no jebkāda kontakta. Šajā laikā bijām dabā un pie jūras svaigā gaisā. Vēlāk bija iespēja trenēties Ventspils stadionā. Tomēr šajā saskatu divas galvenās problēmas. Pirmkārt, visu šo laiku mēs nezinājām, kāds ir gatavošanās mēnesis, jo sacensību sezona bija apturēta. Nevarējām forsēt, jo bijām neziņā. Šis, protams, attiecas uz visiem sportistiem. Otrkārt, mūsu iespēja trenēties stadionā neatrisina normālas sagatavošanās problēmas būtību. Puslīdz starptautiski pieaugušie atlēti, kuru rezultāti nav zemāki par sporta meistara klasifikāciju, tehniskos treniņus neveic +3 grādos. Mums siltums iestājās praktiski pirms nedēļas. Nevarējām tādā aukstumā skriet sprintus, lekt tāllēkšanu. Kad mēģinājām to darīt, parādījās mikro traumas, kas apstiprināja, ka pie tik zemas temperatūras nevaram veikt eksplozīvo darbu. Mums stadions ir ļoti pakļauts jūras vējiem, tāpēc mums jāpielāgojas. Pārsvarā viss ir labi, bet aprīlis un maijs pārsvarā tika pavadīts mežā, lai gan pierasts tajā laikā būt nometnē siltumā un darīt cita veida darbu.

Kamēr profesionālā sporta pasaule ir apstājusies, kā, Jūsuprāt, cilvēki tagad novērtē sportu ikdienas dzīvē?
Pirmkārt, sports ir ļoti tuvs cilvēces radinieks. Kultūra un sports ir kļuvuši gluži kā brāļi pēdējā pusotrā gadsimta laikā. Izklaidēties un paēst lielai daļai cilvēku ir svarīgākais dzīves saturs. Ja pēkšņi pazūd sports un kultūra, protams, kādu laiku varam turēties uz veciem arhīviem, bet tas nav ilgtermiņa risinājums.

Sportam ir divas funkcijas. Pirmkārt, uz augstiem sasniegumiem balstīts sports, kur pamatā ir šova elementi, jāuztver kā izklaides industrija, ko cilvēkiem patīk skatīties. Otrkārt, sports ir veselība. Cilvēku ikdienā vada galva jeb dators. Ja ķermenis vairs nevarēs panest galvu, būs problēmas. Cilvēks nav mehānisks. Ierīcēm ir vajadzīga laba eļļa, un viss darbojas nevainojami, bet cilvēkam ir vajadzīgas fiziskās aktivitātes. Es domāju, ka sports un kultūra sakārto cilvēka garīgās lietas, ko kādreiz darīja baznīca.

Turklāt veselība ir labas dzīves rādītājs. Ja cilvēks bez fizkultūras varētu izdzīvot tāpat kā ar fizkultūru, būtu lieliski. Tad mēs dzīvotu kā džungļos, kur visi ir veselīgi, bet tikai tāpēc, ka viņi kustas. Sports un kultūra ir tautas eksistence, kā to nesen teica Igaunijas Olimpiskās komitejas prezidents. Viņš uzskata, ka nepieciešams atrast 100 miljonus tautas veselības uzlabošanai un tad 5-10% novirzīt augstu sasniegumu sportam. Tad būtu harmonija.

Ir sportisti, kuri ir "jāsapurina", bet citiem nepieciešams, lai viņus paslavē. Kuras metodes piekritējs esat Jūs?
Tas ir ļoti radošs un individuāls process, tāpēc mums treneriem jāatrod katram sava atslēdziņa. Motivācijai ir vajadzīgs gan burkāns, gan pātaga. Atceros, ka Kanādas hokeja izlasei bija aptauja par pašmotivāciju. Tur bija divas grupas. Vieni teica, ka viņi  paši ar visu tiek galā, nav vajadzīgs ārējais spēks. Otri teica, ka bez trenera klātbūtnes, viņi nevarētu sevi piespiest kustēties. Līdz ar to uzskatu, ka abi paņēmieni ir labi.  

Atceros, ka japāņu svarcēlājam sacensībās vajadzēja uzcelt savu maksimālo svaru. Pirms iziešanas kolēģis vai treneris viņam iedeva kārtīgu pļauku. Tas ir viņu mehānisms, kas, acīmredzot, strādā. Galvenais, lai sportistam tas ir pieņemami, jo visam ir savas sarkanās līnijas. Nevar pārspīlēt un nevar veikt nemotivētu rīcību. Svarīgi ir cienīt un respektēt katru domāšanas veidu. Taču vienā brīdī visiem ir jāmobilizējas. Ja stundas laikā spēlējam vai skrienam, tad vienai komandai ar dažādiem paņēmieniem ir jāsasniedz konkrētais mērķis. Es tagad iedomājos dabas stihiju. Ja kaut kas slikts notiek, tad visi kā viens skrien un glābj. Ja ar savu iekšējo motivāciju cilvēkam viss ir kārtībā, tad nevajadzētu būt problēmām ar kopējo motivāciju.

Mēs visi kļūdāmies. Galvenais, lai no kļūdām varam mācīties. Un sportā raksturīgā stūrgalvība mēdz būt divējāda. Pozitīvi, jo sportistu acīs redzam neatlaidību un spītību, bet negatīvi, kad nemācīšanās no kļūdām un kritikas nepieņemšana sportistam liedz attīstīties.  

Kas, Jūsuprāt, ir grūtākais trenera darbā?
Mani labākie audzēkņi, nesaukšu uzvārdā, kuri ir bijuši unikāli, būdami starptautiskajā līmenī starp labākajiem, bieži teica, ka pārstāj sportot, atmet visas cerības, netic savām spējām un noniecina savu talantu. Vēlāk šis stāsts aizmists un sportisti atgriežas ar labiem rezultātiem. Un grūti ir tas, ka treneris ir pats, pats pēdējais, kurš ticēs savam audzēknim. Pat tad, ja audzēknis sen vairs netic, draugi, skatītāji netic, bet trenerim jābūt pēdējai instancei, kas vienmēr ticēs.

Kas būtu jādara, lai vairāk bērnu un jauniešu izvelētos vieglatlētiku kā savu sporta veidu?
Visvienkāršākais stāsts ir šāds. Cik daudzi Latvijā pazīst tādu sporta veidu kā krikets? Es domāju, ka tie ir daži iedzīvotāji. Ja šeit parādītos tāds cilvēks kā Čelsijā Romāns Abramovičs ar lielu naudu, ko ieguldītu kriketā, pēc pāris gadiem cilvēki jau runātu gan par komandām, gan spēlētajiem, gan zinātu spēles taktiku un specifiku. Tas var būt cilvēks, organizācija vai valsts, kas apzināti iegulda naudu kādā konkrētā mērķī. Tad ir potenciāls domāt par lielu cilvēku skaita pieaugumu popularitātes dēļ. Pasaules čempions šķēpa mešanā no Dienvidāfrikas Marius Korbets aizgāja uz regbiju, būdams spēka zenītā vieglatlētikā. Viņš teica, ka beidzot juta, kas ir nauda. Lūk, te ir atšķirība, kas var noturēt sportu augšā vai lejā. Viņš aizgāja no pasaules līmeņa vieglatlētikas uz zemu līgu regbijā, kur par nacionālo izlasi pat nebija ko domāt.

Mans priekšlikums būtu tāds – visi vieglatlēti, kuri izpilda sporta meistara klasifikāciju, varētu saņemt tādu valsts nodrošinājumu, lai viņi ir paēduši. Es domāju, ka tie ir kādi 500 eiro mēnesī, kas vecajos Padomju savienības laikos bija 100 rubļi vai mazāk. Tas nozīmē, ka sportists ir paēdis, viņam ir kur dzīvot un var trenēties. Ja visi sporta meistari uz kādu laiku paliktu ierindā, tad mums sacensībās nebūtu viens 100m skrējiens, kur uzvarētājs visticamāk dienā strādā algoto darbu un vakaros trenējas. Un šāda sistēma veicinātu konkurenci, kas savukārt attīstītu jaunos talantus. Un tā mēs varam runāt par katras disciplīnas augšupeju. Skatītājiem būtu interesantāk skatīties nevis tikai vienu zvaigzni, bet redzēt arī tuvākos sāncenšus. Es domāju, ka sporta meistari un lielmeistari varētu būt aptuveni 100. Mēs ar treneriem runājam, ka astoņdesmitajos gados tādi bija aptuveni 400-500 vieglatlētu, kuri varēja trenēties vairāk nekā strādāt. Tagad mums ir tikai tie, kuri saņem Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) atbalstu. Mums trūkst kontingenta, ar ko skatītājiem parādīt mūsu sporta veidu. Jauniešu sacensībās ir daudz dalībnieku. Tur problēmu nav. Bet skatīties taču grib pieaugušos.

Igaunijas Olimpiskās komitejas prezidents intervijā teica, ka nauda jāmeklē ministrijās, kur vajadzīgs vesels fiziskais cilvēks – armija, veselība, izglītība. Ja mums varētu sanākt līdzīgs modelis kā futbolam un basketbolam, tad varam uzskatīt, ka mums ir prestižs. Mums nevajag lielu bagātību, bet tik, lai varam nodrošināt sportistu minimālās vajadzības, lai sportists var ilgāk savu talantu parādīt cilvēkiem, lai var sastādīt konkurenci un lai veidotos sacensību modelis.

Kādu Jūs redzat Latvijas izlasi pēc 10, 15 gadiem?
Skaidrs ir viens, ka jaunieti vieglatlētikā līdz 18, 19 gadiem var noturēt. Es skatos mūsu sacensībās, piemēram, Jāņa Lūša kausā šķēpa mešanā U14 un U16 grupā meitenes sektorā stāv garā rindā. Mēs runājam par 50, 60 jaunajiem sportistiem vienā disciplīnā. Turklāt visi nav atvesti. Mājās palikuši vēl tādi, kuriem jāpatrenējas līdz tam līmenim. Lūk, bet junioru vecumā šis skaitlis dramatiski samazinās. Labi, ka mūsu sportistiem ir iespējas studēt ASV. Liela daļa līdz šim sadarbojās ar itāļu klubiem, kur varēja nopelnīt kādus simts eiro mēnesī.

Augstu sasniegumu sporta saistībā daudzi piemin mūsu sportistu psiholoģisko sagatavotību kā vienu no iespējamajiem klupšanas akmeņiem ceļā uz medaļām. Kā Jūs vērtējat šo situāciju?
Te ir daudz individuālo faktoru. Piemēram, augsta līmeņa sacensību normatīvus vienā disciplīnā izpilda 20, 30, 40 sportistu no Eiropas vai visas pasaules. Potenciāli ikviens no viņiem var uzvarēt. Visi ir fiziski gatavi, bet psiholoģiskās nianses katram ir savas. Ņemot vērā, ka daļa mūsu sportistu jau ir starp šiem labākajiem, no tāda viedokļa mēs nemaz neizskatāmies tik slikti. Gluži jau favorīti mēs neesam bijuši. Šajās sacensībās mēs varam uzlabot savu līmeni. Līdz ar to būsim 5% augstāk vai zemāk, bet tāpat medaļās tas mūs neievedīs. Mazai valstij nevar būt ļoti daudz izteiktu medaļnieku un favorītu. Pie veiksmes, ja uzrādām rezultātu virs maksimālā un visiem pārējiem kaut kas neveicas, mēs aizķeramies medaļās. Tas ir viens stāsts.

Otrs stāsts, ja sportistiem būtu iespējas nesaistīt savu startu ar palikšanu LOV, kas daudziem atlētiem ir liela iekšējā problēma. Esmu ar vairākiem sportistiem runājis pēc startiem un sapratis, ka daudzi domā un runā par palikšanu vai nepalikšanu LOV sastāvā nevis par sportisko pusi. Tas nozīmē, ka tajā brīdī viņus uztrauc finansiālais nodrošinājums, par ko viņi nejūtas droši.

Trešais stāsts ir par konkurenci. Mūsu biatlonisti parasti ierindojas 10.-50. vietā. Sezonā viņiem sacensības notiek regulāri un dalībnieki gandrīz vienmēr ir vieni un tie paši. Un tad, kopā sacenšoties ar uzvarētājiem, mūsējie saprot, ka līderi nemaz nav neuzvarami, paši sev vairāk sāk ticēt. Veidojas modelis – jo biežāk redzi konkurentus, jo sāc aptvert, ka viņi nav neuzvarami.

Un ceturtais faktors – jāapsēžas un jāsaprot, ko no kura varam prasīt un gaidīt. Jāizvērtē rezultāti, stabilitāte, pieredze, sniegums visā sezonā, lai saprastu, cik drošas un pamatotas ir cerības par medaļām vai konkrētām vietām.

Mūsu sportistes Eiropas čempionātā telpās tāllēkšanā ierindojās starp labākajām 14. Viņas apsteidza tādas sportistes, kuras pēc tam vasarā sasniedza ļoti atzīstamus rezultātus. Uzskatu, ka tas ir gana liels panākums Eiropas līmenī, bet to, manuprāt, daudzi nepamana un nedzird. Visi tikai jautā, kur ir medaļas Olimpiādē. Tajā pašā laikā mēs nenovērtējam to, kas mums jau ir.  

Mums ir daži sportisti – Leitis, Ārents, Misāns – viņiem ir tādas spējas, bet vienmēr kaut kas mazliet pietrūkst. Briedums, bet vēl ir potenciāls, acis deg, grib startēt, ir motivācija. Citreiz novēršas no vieglatlētikas, jo vajadzīgs darbs. Tad uz kādu laiku iekļūst atbalstāmo sportistu vidū. Daudz domā, kā saglabāt sevi. Tas kopā nerada to pārliecību, grauj stabilitāti, lai mačos nebaidītos par savu rezultātu.

Kā attīstās Jūsu ģimenes organizētas akmens mešanas sacensības Ventspils pludmalē?
Šīs sacensības mums parasti notiek septembra pēdējā svētdienā, bet tagad pārcēlām uz priekšpēdējo septembra svētdienu. Domāju, ka līdz septembrim jūras spēcīgie vēji būs aizpūtuši prom visas sliktās šī brīža baktērijas un vīrusus. Mēs īpaši nekad nereklamējam šo pasākumu, bet parasti ierodas kādi 50 cilvēki. Tas ir viens moments tautas sportā. Caur šīm kustībām mēs varam kaut nedaudz attīstīt vieglatlētiku. Viss šis joks izmaksā simts eiro šokolādēm un nulle eiro tiesnešiem, jo ar šokolādēm pacienāju tiesnešus. (Smejas.) Par 100 eiro tiekam pie maza veiksmes stāsta. Visas tehniskās vieglatlētikas lietas ir grūti īstenojamas vienkāršajam cilvēkam, tāpēc akmens ir ļoti demokrātisks variants.

Kas aktuāls Jūsu hobijā – fotografēšanā?
Tur viss ir ļoti labā kārtībā. Es eju tādos purvos, kur cilvēks savu kāju nekad nav spēris. Pats uztaisu pārejas pāri upītēm ar sakritušiem kokiem. Man kādas 10 bebru pārejas jāpāriet. Ko tik es neredzu! Karaliskas papardes kā filigrānas vāzes. Pildītās purenes. Brieži apkārt skrien. Nesen atradu ragus. Dzērves, gulbji, cekulpīles, āpši, zaķi, medņi, vanagi – tas viss manām acīm pieejams. Ik pa laikam aicinu savējos līdzi uz šo ekskluzīvo pastaigu. Tādā vienā pastaigā esmu četras, piecas stundas. Pēc tam jūtos kā uzvarētājs.