Paiet vēl vismaz sekundes 20, un tad Juris sāk varenu finiša spurtu. Tribīnēs skatītāji uzķer situācijas maiņu un skaļiem saucieniem uzmundrina neparasti ātro skrējēju.Vai tiešām panāks vadošo pāri, kurš jau tuvojas finišam? Tādā gaisotnē dzima šobrīd Latvijas vecākais vieglatlētikas rekords individuālajās disciplīnās. Tā autoram šogad apritētu 70 gadi. Tāpēc atcerēsimies, kā viens no labākajiem latviešu staieriem no kustīga puišeļa izauga par izcilu skrējēju laikā, kuru Latvijā var saukt par vieglatlētikas zelta ēru.

Jurītis, kā viņu mīļvārdiņā dēvēja mamma Elvīra, piedzima Cēsīs 1947. gada 22. jūlijā – skaistākajā vasaras laikā. Diemžēl vecāku laulības dzīve drīz pārtrūka, un Jurīša tēvs Gunārs Grustiņš aizgāja uz Rīgu. Turpmāko dzīvi ģimenei krietni sarežģīja saspiestie mitināšanās apstākļi kādā privātā dzīvoklī. Tāpēc līdz pat skolas laikam Jurītis dzīvoja pie tēva vecākiem, kuri mīlēja savu mazdēlu, rūpējās par viņu. Protams, Elvīra savu dēliņu loloja, cik vien varēja, starp darba pienākumiem un palīdzēšanu savai mātei. Diezgan droši var apgalvot, ka pamatus Jura sportiskajai karjerai jau pirmsskolas gados ielika vectēvs Eduards Grustiņš, kurš puišelim ziemā iemācīja slēpot, bet vasarā – peldēt. Un pie viena atļaujot Jurītim pavisam trakas lietas – tādas kā lēkšanu ar slēpēm no īsta tramplīna un vasarā no Niniera ezera peldētāju torņa. Sākot mācīties Cēsu 1. septiņgadīgajā skolā 1955. gadā, Jura skrējēja talants atklājās skolas krosa sacensībās. Ir saglabājies diploms par izcīnīto otro vietu skolas krosā 1959. gada novembra sākumā ar rezultātu 1:41 (varētu būt 500 m distancē) un par pirmo vietu 1961. gada aprīlī, kas acīmredzot ir pirmā uzvara starp daudzajām turpmāko 15 gadu laikā. Nonākot 5. klasē, Juris iestājas Cēsu Bērnu un jaunatnes sporta skolas distanču slēpošanas nodaļā, kuru absolvē 1965. gada aprīlī (diploms Nr. 53) ar sasniegto pirmo pieaugušo sporta klasi.

Pēc pamatskolas pabeigšanas Juris turpina mācības Cēsu 1. vidusskolā. Ap šo laiku viņš pa vasaru sāk trenēties skriešanā pie populārā Cēsu jauniešu vieglatlētikas trenera Elmāra Ozola ar sākotnējo domu nezaudēt formu slēpošanā. Jura vārdi kādā intervijā: «Pret vieglatlētiku zināmu laiku jutu pat nepatiku. Ja es vidusskolas gados jebkurā gadalaikā cēlos agri, lai noskrietu sev iemērīto distanci, tad ne jau skriešanas dēļ. Nebiju no spēcīgākajiem savā klasē, tādēļ gribēju nodarboties ar sportu.» Iespējams, necerēti, bet vieglatlētika ātri vien izvirzās pirmajā plānā, jo jau 1964. gadā J. Grustiņš kļūst par Cēsu rajona ātrāko vidusdistanču skrējēju. Tā paša gada aprīlī vidusskolas sacensībās 800 m tiek uzvarēti ar laiku 2:11, bet rudenī «Vārpas» krosā 1000 m noskrieti 3:01,6 (otrā vieta un pirmā karjeras medaļa!). Tie nav īpaši izcili rezultāti, taču ļauj labāk novērtēt sasniegto turpmākajos gados. 1965. gada jūnijā Juris pirmo reizi piedalās republikas skolēnu vieglatlētikas sacīkstēs un izcīna 4. vietu 800 m skrējienā. Te slaido Grustiņu pamana slavenais vieglatlētikas treneris Imants Gailis, kurš šādi novērtē Jura sniegumu: «Skrēja ar lielu izturību un šļūca slēpotāju solī pa stadionu ar lieliskām finiša īpašībām.» Var teikt, ka ar šo brīdi sākas J. Grustiņa un I. Gaiļa ilggadējā sadarbība, lai gan noteicošā loma sasniegtajā šajos pāra gados, protams, ir Cēsu trenerim E. Ozolam. Slēpotāja solis pamazām izzuda, un vienlaikus Juris izstiepās augumā, sasniedzot 184 cm. Jau 1965. gada rudens pusē Juris 800 m noskrien 2:03,2 un 1500 m – 4:11,2, abos skrējienos arī uzvarot un pie reizes kļūstot par Latvijas jaunatnes čempionu 1500 m gludajā un šķēršļu skrējienos. Straujais progress nodrošina vietu republikas jauniešu izlasē. Ar šo brīdi sākas J. Grustiņa spožā skrējēja karjera, kuras galvenos sasniegumus ir ērtāk izvērtēt pa gadiem.

1966. gads. Kopš janvāra Juris sāk piedalīties I. Gaiļa skrējēju grupas koptreniņos. Gada sākums ir pārsteidzošs – J. Grustiņš uzvar «Vārpas» un nedēļu vēlāk arī Latvijas junioru sacensībās 1000 m (labākais laiks 2:38,8) un 3000 m skrējienos telpās. Seko pirmās uzvaras Vissavienības junioru sacensībās ziemas stadionā Ļeningradā: 3 km (8:41,6) un 5000 m (15:03,2) skrējienos. Laikraksta «Pravda» krosa finālsacensībās Maskavā junioru grupā tiek sasniegta pieticīga 13. vieta, liecinot, ka tādā līmenī vāju konkurentu nav. Juris ar labām sekmēm piedalās arī zemāka ranga sacensībās Cēsu rajonā un citur republikā. Tik saspringts sacensību kalendārs vidusskolas abitūrijas gadā nevarēja neietekmēt akadēmiskās sekmes un izredzes startēt uz augstskolu, lai varbūt kļūtu par vēsturnieku. Kauliņi ir mesti, sportam tiek pakārtots viss pārējais. Rudenī Juris tiek iesaukts Padomju armijā. Ja esi perspektīvs sportists, tad tajā laikā tas nozīmēja trenēšanos ASK paspārnē vai sliktākajā variantā kādā ar sportu saistītā armijas apakšvienībā tepat Latvijā. Imants Gailis kļūst par Grustiņa pastāvīgo treneri. Ir saglabājies I. Gaiļa sastādīts treniņa plāns 1967. gada janvārim – katrai dienai, rīta un vakara treniņiem. Dažas sesijas ir iespaidīgas, piemēram, 2 x 1 km + 3 km + 5 x 3 km – un visi tempā. Tā laika skrējēji gan apgalvo, ka šis plāns esot aizdomīgs – I. Gailis tā neesot trenējis savus audzēkņus.

1967. gads. Nopietnie treniņi I. Gaiļa vadībā jau februārī vainagojās ar uzvaru Vissavienības junioru sacensībās Ļeningradā 3000 m distancē telpās ar laiku 8:32,0 un pirmo vietu starp junioriem PSRS krosa meistarsacīkstēs Esentukos, Krievijas Stavropoles novadā. LPSR 7. spartakiādē jūnijā Juris ierindojās 2. vietā 3000 m šķēršļu skrējienā (uzvar J. Uzuliņš). Pirms tam sev labāk piemērotākajā 1500 m skrējienā viņš pamanās divas (!) reizes startēt pāragri un tiek diskvalificēts. Augustā Juris uzvar PSRS Gaisa karaspēka sacensības 5 km skrējienā, bet novembrī tā paša karaspēka krosā 3 km distancē. Augusta beigās PSRS junioru meistarsacīkstēs vieglatlētikā Gomeļā Juris uzvar 5000 m skrējienā ar jaunu personisko rekordu – 14:27,4. Tas jau ir meistarkandidāta līmenis. PSRS Nopelniem bagātais treneris V. Sadovskis viņam velta šādus vārdus: «Grustiņš skaisti veica savu distanci – izcēlās gan tehniskajā, gan arī taktiskajā vērtējumā. Jūtams, ka viņš pamatos izgājis skolu pie lieliskā pedagoga I. Gaiļa.» Panākumi sportā ir pamanīti visas Latvijas mērogā – laikraksta «Sports» 11. jūnija numurā parādās Z. Burņickas apraksts ar zīmīgu virsrakstu «Ceļš tikko aizsākts». Tas nav «sacukurots» vēstījums par jaunu talantu vieglatlētikā. Drīzāk objektīvs vērtējums, kāds tad patiesībā ir Juris Grustiņš.

1968. un 1969. gads. Par 1968. gadu var atrast tikai vienu īsu ziņu Cēsu avīzē «Padomju Druva»: jūlija beigās LPSR lauku jaunatnes 7. sporta spēlēs ārpus konkursa startējošais Juris Grustiņš 5 km noskrien 14:37,2. Armijas laikraksts «Za Rodinu» 1969. gada aprīlī publicē rakstu par ierindnieku Juri Grustiņu ar nosaukumu «Čempiona rokraksts». Arī tajā nav nekādu ziņu par 1968. gadu. Vēlāk kādā no intervijām Juris atklāj, ka demobilizējies 1969. gadā. Kopš tā laika līdz pat karjeras beigām Grustiņš pārstāv sporta biedrību «Dinamo».

1969. gada Rīgas kausu sacensībās tiek izcīnīta 2. vieta 1500 m skrējienā (uzvar U. Rubezis). Neidentificētās sacensībās Grustiņš sasniedz jaunu personisko rekordu 5000 m skrējienā (14:04.0). Laikraksta «Izvestija» PSRS kausa izcīņā trīs reizes uzvarēts 3000 m šķēršļu skrējienā, labāko laiku sasniedzot 25. augustā Ogrē (8:52.4). Savukārt Krasnojarskā tiesnešu kļūdas dēļ Grustiņš priekšlaicīgi apstājas. Kad Juris atsāka skrējienu, konkurents jau atradās 50 m priekšā. Tomēr īstajā finišā Juris ir pirmais! Iespējams, ka Ogrē vienlaicīgi notika arī LPSR čempionāts, jo gada statistikā J. Grustiņš tiek atzīsts par labāko 3000 m šķēršļu skrējienā.

Tā gada augustā žurnālā «Zvaigzne» parādas plaša Ērika Kehra intervija ar treneri Imantu Gaili – «Trenera mikroklimats vai rekordi bez formulas». Uzzinām, ka I. Gailis sagatavojis 21 sporta meistaru. Grustiņš pieminēts vairākas reizes, piemēram, ka «...šoziem [viņu] mocīja dažādas sīkas traumas». Vai tas varētu būt par iemeslu nosacīti klusajai sezonai, varam tikai minēt. Taču ir zināms, ka apmēram šajā laika posmā Jurim ir bijušas nopietnas problēmas ar muguru. Ar sāpošu muguru «nav aršana».

Taču miers ir šķietams – dzīve  drīz vien piedāvā absolūti negaidītu iespēju. Kaut kad 1969. gada beigās vai pat nākošā gada sākumā Grustiņš tiek izvēlēts par aktieri topošajā Rīgas kinostudijas mākslas filmā par sporta tematiku!

1970. gads. «Karalienes bruņinieks» – tā sauc mākslas filmu, kurā Juris tēlo galveno varoni – arī vidusdistanču skrējēju – Marģeru Gobu. Jāteic, ka šāda profila filmā nav viegli «iepūst dzīvību». Sižets ir triviāls un nepretendē uz augstām mākslinieciskām vērtībām. Turklāt atrast augsta līmeņa sportistu kombinācijā ar profesionālu aktiermākslas meistaru ir praktiski neiespējami. Režisors Rolands Kalniņš izvēlējās sportistu bez jebkādas aktiera pieredzes. Šodienas vērtējumā tā bija laba izvēle, jo Juris ir iemūžināts daudz pamatīgāk nekā citi tā laika sportisti. Ja Marģeru Gobu būtu iemiesojis īsts aktieris, diezin vai viņam izdotos būtiski uzlabot filmas māksliniecisko kvalitāti. Toties kadri, kuros Juris skrien, ir patiesi kā jau dzīvē.

Kā Grustiņam izdevās apvienot skriešanu sacensībās ar filmēšanu? Tālaika laikrakstos ir atrodamas atskaņas par šo periodu. Sezona sākas ar uzvaru aprīlī «Rīgas Balss» kausa krosā 3 km distancē. Rīgas pilsētas čempionātā vieglatlētikā maijā Juris uzvar 5000 m skrējienā ar laiku 14:12,2. Taču Rīgas kausu izcīņas sacensībās 5000 m skrējienā, kurš tiek filmēts «Daugavas» stadionā, Grustiņš – viens no favorītiem – finišē tikai ceturtais (uzvar Māris Gailis). Pārvarot neveiksmes rūgtumu, Jurim pēc scenārija ir jātēlo laimīgais uzvarētājs Marģers Goba, kuru ar ziedu pušķi apsveic sieva Ērika (aktrise Līga Liepiņa). Klasiska psiholoģiskā etīde! Ap Jāņiem Juris startē «Internationales Leichtathletik Sportfest SC «Traktor» Schwerin» sacensībās Austrumvācijā un izcīna otro vietu 5000 m un arī 1500 m skrējienā. Diemžēl šajās sacensībās Grustiņš iedzīvojas kājas kaula plīsumā un sekojošā sportiskās formas kritumā. Daļēji to kompensē uzvara oktobrī laikraksta «Izvestija» PSRS kausa izcīņas finālsacensībās 5000 m skrējienā Taškentā. Turpat izcīnīta otrā vieta 800 m skrējienā ar laiku 1:52,8.

1970. gads Grustiņam ir nozīmīgs arī personīgajā dzīvē – Juris un Dace Frīdenfelde salaulājas. Sportista liktenis – jau nākamajā dienā pēc kāzām jādodas uz kārtējām sacensībām... Nav pārsteigums, ja Ērikas lomas izpildītāja «Karalienes bruņiniekā» kādā intervijā saka: «Nespēju saskatīt jēgu tai laika un spēka patēriņā, ko sportists izlieto, lai paplašinātu savu fizisko iespēju robežu. Esmu par šīs pašas enerģijas izmantošanu cilvēka garīgo iespēju paplašināšanai, kurai neviens vēl nezina robežu.»

1971. gads. Ziemas treniņu sezona ieliek pamatus vienam no izcilākajiem gadiem J. Grustiņa sportiskajā karjerā. Jau februārī laikraksta «Izvestija» kausa zonālajās sacensībās Maskavā tiek izcīnīta pirmā vieta 3000 m skrējienā. Laikraksta «Pravda» balvu izcīņā Tallinā savā finālgrupā Grustiņš sliktos laika apstākļos 5000 m distancē finišē otrais ar personīgo rekordu 13:58,0 bet ir tikai 13. kopvērtējumā. LPSR 8. spartakiādē 22.–25. jūnijā Juris uzvar 3000 m šķēršļu skrējienā ar jaunu Latvijas rekordu (8:44,2) un 5000 m – ar vēlreiz uzlabotu personisko rezultātu 13:57,8. It kā apsveicami, tomēr abi rezultāti ir dažas sekundes par «lēnu». Grustiņš joprojām ir izpildījis tikai sporta meistarkandidāta normatīvu. Lai tiktu uz PSRS Tautu spartakiādi, ir jābūt sporta meistaram. Līdz spartakiādei palicis mazāk par mēnesi. Patiesi dramatiska situācija gan sportistam, gan trenerim. Iespējams, ka treneris I. Gailis pat nožēloja, ka pirms četriem gadiem atrunāja Juri noformēt sporta meistara titulu pēc uzvaras PSRS junioru krosā. Tika pieņemts neordinārs lēmums startēt ārpus konkursa 1500 m distancē republikas skolēnu vieglatlētikas sacensībās Rīgā. Mērķis – sporta meistara normatīvs 3:46,0. Šajā skrējienā 30. jūnijā bez Grustiņa piedalījās vēl daži vieglatlēti, kuri varēja cerēt uz sporta meistara normatīva izpildi, un divi tempa turētāji. Viss izdevās lieliski. Grustiņš ne tikai kvalificējās PSRS spartakiādei, bet arī sasniedza jaunu Latvijas rekordu (3:41,5), pārspējot savu personīgo 1970. gada rekordu par 6,8 sekundēm! Tik izcils rezultāts netika gaidīts. Situāciju sarežģīja tas, ka viens no tempa turētājiem bija iepriekšēja rekorda īpašnieks. Kurš tad labprātīgi palīdzētu konkurentam atņemt savu rekordu? Ņemot vērā apstākļus, kā šis skrējiens tika organizēts, diez vai šodien tas izturētu valsts rekorda kritērijus...

PSRS Tautu 5. spartakiāde Maskavā sākās jūlija vidū. Juris Grustiņš startē divās distancēs – 1500 m un 5000 m. Vieglatlētikas sacensības notiek V.I. Ļeņina Centrālajā stadionā Lužņikos, kur vācu speciālisti uz skrejceliņiem ir uzklājuši sintētisko rekortānu. Latvijas sportistiem tas ir pārsteigums, jo līdz šim viņi stadionā ir skrējuši uz tenisīta klājuma. Sportisti cieš tajās disciplīnās, kurās soļa garumam jābūt kalibrētam līdz milimetriem, piemēram, barjerskrējienā. Arī gludo distanču skrējēji žēlojas, ka «mētājot kā bumbiņu». Grustiņa priekšskrējiena finiša laiks 1500 m distancē ir krietni par lēnu, lai kvalificētos finālam. Jura vārdiem runājot: «Pēc neveiksmīgā starta 1500 m skrējienā jau metu plinti krūmos. Eh! Nekas neiznāks.» Tomēr 5000 m priekšskrējiens izdodas un Juris iekļūst finālā. Pienāk 19. jūlijs, kad notiek dramatiskais finālskrējiens. Par to ir daudz rakstīts, taču vērtīgākais ir paša Grustiņa stāsts: «Temps bija ātrs. Es spēju pīties tikai skrējiena beigu galā. Pēc trijiem kilometriem sadzirdēju Imanta Gaiļa balsi – 8:15! Rezultāts labs. Varbūt izdosies kaut savu personīgo rekordu uzlabot. Atskanot gongam [pirms pēdējā apļa], sapratu, ka «jāvelk». Neatceros īsti, kā izdevās pārvarēt visai biežo klupšanas akmeni – priekšpēdējo taisni [kurā biju tikai astotais]. Tad pagāju garām vienam... Tātad varu? Jāmēģina vēl! Vienā acumirklī pamanīju, ka Sviridovam [viens no PSRS vadošajiem 5000 m skrējējiem] jau metas kājas. Aleksašinam skrēju garām tik tuvu, ka viņš ar elkoni iebelza man pa roku. Tobrīd sāpes nejutu. Likās tikai, ka netikšu viņam garām... Finišs. Tad saļimu. [...] Caur smadzenēm izšāvās doma – trešais! Un tad jau klāt treneris. Viņam aiz muguras roka ar hronometru. No piedzīvojumiem zinu, ka Imants Gailis tā dara vienmēr, kad rezultāts ir labs, un viņa vārdi «laiku es pat baidos tev sacīt» bija lieki.» Ar oficiālo rezultātu 13:34.2 Juris laboja Genādija Hlistova republikas rekordu, sasniegtu PSRS Tautu 4. spartakiādē. Personīgais rekords labots par vairāk nekā 20 sekundēm. Tas ir arī labāks par iepriekšējo PSRS rekordu, kuru labo abi zelta un sudraba medaļas ieguvēji R. Šarafetdinovs un V. Afoņins ar vienādu laiku 13:33,6. Tik tuvu uzvarai, taču Juris atzina: «Laikam vairāk nevarēju.»

Pēdējos 30 gados starp Latvijas sportistiem tikai Dmitrijs Jurkevičs ir spējis «palīst» zem 14 minūtēm ar 2015. gadā Tamperē sasniegto rezultātu 13:43,09. Ja neparādās kāds spilgts talants vai naturalizēts ārzemju elites skrējējs, Grustiņa Latvijas rekordam ir paredzams ilgs mūžs. Beidzot šo vienas jūlija dienas aprakstu, būtu vietā pieminēt, kas notika šī mēneša pirmajā nedēļā. Imants Gailis Latvijas izlases garo un vidējo distanču skrējējiem sarīkoja t.s. kontrtreniņus, kas praksē ir  ļoti augstas intensitātes treniņi trīs reizes dienā, iespējams, ar mērķi sacensībās izmantot organisma superkompensācijas efektu. Vismaz viens no šo treniņu dalībniekiem atzina, ka tas noveda pie pārtrenēšanās un zaudēta ātruma. Izrādās, ka Grustiņš ticis cauri šim posmam krietni atvieglotā režīmā, kas acīmredzot palīdzēja saglabāt sportisko formu. Urķīgs lasītājs var uzdot jautājumu – vai Grustiņš bija «tīrs»? Objektīva atbilde nav iespējama. Starptautiskajās sacensībās dopinga kontrole bija uzsākta tikai pirms dažiem gadiem. Padomju Savienībā masu mēdiji vārdu «dopings» vispār nelietoja. Var tikai minēt, vai tajā laikā jau bija atrasti «pietiekoši efektīvi līdzekļi» vidusdistanču skrējējiem. Starp pasaules labākajiem staieriem PSRS pārstāvji neko pārdabisku neuzrādīja rezultātu ziņā. Tas netieši kliedē aizdomas.

Grustiņa fantastiskais bronzas medaļas vērtais skrējiens tālaika rangā viņu ierindoja starp pasaules labākajiem 5000 m skrējējiem. 1965. gadā Rons Klārks (1937–2015) sasniedza jaunu pasaules rekordu ar laiku 13:34,8. Nākošajā gadā viņš to vairākas reizes uzlabo – līdz 13:16,6. 1971. gadā Klārka rekords joprojām ir neskarts. Protams, 17,6 sekundes ir milzu starpība. Tomēr, ja to nepilnu divu gadu laikā spēja sadeldēt Klārks, kāpēc to pašu nevarētu izdarīt arī kāds cits skrējējs? Vai tādas domas nodarbināja Juri, mēs nekad vairs neuzzināsim. Pat mūsdienās Grustiņa rekorda laiks būtu zelta medaļas vērtībā Sidnejas un Londonas olimpiskajās spēlēs, gan neaizmirstot, ka pašreizējais olimpiskais normatīvs ir 13:25,0 un medaļu «dalīšana» parasti notiek pēdējā aplī asā taktiskā cīņā.

Rudens pusē «Dinamo» čempionātā Grustiņš uzvar 5 km skrējienā, kā arī 3000 m skrējienā Latvijas un Igaunijas vieglatlētu mačā. Pirmā vieta izcīnīta arī populārajā 20 km skrējienā «Apkārt Juglas ezeram» ar teicamu laiku 1:00:15,0. Ir noslēgts panākumiem bagāts gads un iegūts trīskārtēja Latvijas rekordista gods. Decembrī Juris Grustiņš tiek apbalvots ar LPSR Augstākās Padomes Prezidija Goda diplomu ar formulējumu «par lieliem panākumiem sportā».

Lieliskais sniegums spartakiādē atvēra vārtus uz PSRS izlases pamatsastāvu. Juris Grustiņš kļuva arī par PSRS izlases kandidātu 1972. gada olimpiskajām spēlēm Minhenē.

1972. gads. Tradicionālā kilometrāžas krāšana ziemas mēnešos šoreiz sasniedz jaunas virsotnes. Trijos ziemas mēnešos tiek noskrieti 2400 km. Tik milzīga apjoma ideju treneris Imants Gailis ir patapinājis no divkārtējā 1971. gada Eiropas čempiona J. Vētainena treniņu plāna. Nevar noliegt – tas nesa augļus. PSRS ziemas čempionātā vieglatlētikā Maskavā februāra nogalē J. Grustiņs uzvar 3000 m skrējienā ar jaunu personisko rekordu 8:04,2, kas ir labāks par Latvijas rekordu āra stadionos! Tikai par 1,4 sekundēm lēnāka ir uzvara «Dinamo» Centrālās padomes meistarsacīkstēs.

Uz Eiropas 3. ziemas čempionātu vieglatlētikā Francijā dodas arī Grustiņš. Viņa starts 3000 m skrējienā uz Grenobles sporta halles 180 metru tartāna celiņa ir 12. martā. Šī skrējiena aculiecinieks J. Jakubaitis raksta: «Sākumā sportistu temps bija lēns. Juris turējās aizmugurē. Tiesa, viņš mēģināja tikt vadībā, taču sāncenši to nepieļāva. Grūda pat ar rokām. [...] Bet tad – izdevās! Vadībā [PSRS pārstāvis] Aleksašins, metrus divdesmit aiz viņa rīdzinieks. Kad līdz mērķim atlicis drusku vairāk par 100 metriem, Juris sāk strauju finišu. Sprintera tempā viņš panāk Aleksašinu un mērķa lentīti rauj metrus piecus pirms sava komandas biedra.» Grustiņa rezultāts – 8:02,85 – ir atkal jauns personīgais sasniegums. Neapšaubāmi, Eiropas čempiona nosaukumam ir pavisam cits svars nekā visām līdzšinējām uzvarām! Interneta dzīlēs tā faktiski ir vienīgā liecība par Juri Grustiņu kā vieglatlētu.

Tūlīt pēc Eiropas čempionāta Juris ir atkal ceļā. Šoreiz uz ASV, kur notiek pirmās PSRS un ASV vieglatlētu sacīkstes telpās Virdžīnijas štata Ričmondā. Trīs jūdžu distancē sacenšas divi amerikāņi, bet no PSRS – V. Afoņins ar J. Grustiņu. Šo skrējienu klātienē vēroja Helēna Ringa, arī PSRS izlases dalībniece: «Pēc pirmajiem apļiem Jurim, šķiet, veicās labi. Skrējēju grupa turējās soli solī. Taču pamazām Grustiņa solis kļuva lēnāks un sportists sāka nedaudz atpalikt. Varēja redzēt, ka viņam ir ļoti grūti. Bet jāveic taču trīs jūdzes! Beidzot šāviens – pēdējais aplis. Jāsaņem visi spēki. Manēžas smacīgais gaiss apgrūtina jau tā smago elpošanu. Pēdējie metri... Ceturtais. Hiltons 13:28,2; Kardongs 13:29,2; Afoņins 13:32,0 un Grustiņš 14:01,2.» Interesanti, ka šajā mačā 1000 jardu distancē piedalījās vēl viens Juris – Amerikas latvietis J. Luziņš. Vai abi Juri pārmija kādu vārdu, nav ziņu.

18. marta intervijā laikrakstam «Rīgas Balss» Grustiņš atklāj, ka olimpiskajā gadā viņš gribētu noskriet 5000 m trīspadsmit minūtēs un 30 sekundēs, piebilstot, ka ar tādu rezultātu pietiks, lai nokļūtu uz olimpiskajām spēlēm.

18. aprīlī laikraksts «Sports» ziņo, ka Grustiņš  uzvarējis «Pravdas» balvas republikas finālsacensībās krosā – 8 km noskrieti 23:13,6.

Un tad iestājas klusums. Jūnijā notiek virkne svarīgu Vissavienības atlases sacensību. Grustiņš tajās nepiedalās. Laikrakstā «Sports» 18. jūlija laidienā parādās īss ziņojums, ka Grustiņš pēc ilgāka laika startējis 5000 m distancē PSRS vieglatlētikas meistarsacīkstēs. Priekšsacīkstēs uzvarējis ar laiku 14:03,0. Taču finālskrējienā neveiksme – «Savainotā kāja drīz vien lika manīt. Jurim nācās izstāties.» Līdz ar to olimpiskais sapnis izgaist nepiepildījies... Ir dīvaini, ka Grustiņš tieši tajā pat laikā (15.–18. jūlijā) piedalās arī Latvijas 1972. gada meistarsacīkstēs un tur izcīna pirmo vietu 3000 m šķēršļu skrējienā ar laiku 8:48,0. Pēc traumas trīs augstas intensitātes skrējieni dažu dienu laikā nešķiet gluži prāta darbs.

Juri no ierindas «izsita» fibulas kaula stresa lūzums. Pārslodze? Pārāk daudzas augsta līmeņa sacensības sezonas sākumā? Tālaika treniņu metodes Padomju Savienībā ir bēdīgi slavenas ar milzīgiem apjomiem. Ja kāds nevar izturēt, cits būs vietā. Citāts no Ē. Kehra intervijas ar I. Gaili: «Treneri var salīdzināt ar spēlētāju, kas met [spēļu] automātā monētu, cerēdams izsist lielāku vinnestu. [...] Galvenais ir iekļauties treniņa režīmā un pakļaut tam visu savu dzīvi. Sportā var gūt panākumus tikai ar stingru reglamentu. Kas nespēj izturēt režīmu, tie no spēles izkrīt.»

Tā iespējamo Grustiņa vietu PSRS izlasē ieņēma strauji progresējošais Nikolajs Puklakovs – 1972. gada PSRS čempions 5000 m distancē un arī jauna PSRS rekorda īpašnieks. Minhenes olimpiādē 5000 m distancē uzvarēja Somijas pārstāvis Lasse Virens (dz. 1949 g.) ar rezultātu 13:26,42. Kā veicās PSRS skrējējiem? Savā priekšskrējienā N. Puklakovs finišēja tikai sestais. Viņš un V. Afoņins noskrēja lēnāk par sporta meistara normatīvu un līdz finālam netika. Trešais PSRS pārstāvis N. Sviridovs iekļuva finālā un starp 13 dalībniekiem izcīnīja pieticīgo 8. vietu. Diezgan droši var apgalvot, ka šo skrējēju sportisko formu lielā mērā negatīvi ietekmēja pati sistēma, kuras ietvaros  nebija iespēju rēķināties ar distanču skriešanas specifiku.

Baltijas republiku studentu 5. sporta spēlēs oktobra beigās Juris uzvar 3000 m šķēršļu skrējienā. Te jāpiebilst, ka kopš 1971. gada rudens Juris ir Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta (LVFKI) students. Gada nogales sarakstā 5000 m skrējienā Latvijas līderis ir jaunais sportists no Daugavpils Arnolds Beinarovičs ar laiku 13:56,0. Grustiņš šoreiz ir otrais.

1973. un 1974. gads. Pēcolimpiādes gads nereti ir mazāk spraigs, taču ne Jurim. Janvārī iepriekšējā gada olimpisko spēļu laureāti, pasaules, Eiropas un PSRS čempioni tiek apbalvoti Rīgas sporta pilī. Apbalvoto sportistu vārdā runā Eiropas čempions vieglatlētikā telpās Juris Grustiņš. Runām seko arī darbi. Februārī Grustiņs finišē otrais laikraksta «Izvestija» kausa 3000 m skrējienā (8:05,6). Marta sākumā Juris atkal kļūst par PSRS vieglatlētikas ziemas čempionāta uzvarētāju 3000 m skrējienā ar rezultātu 8:01,4 un jaunu Latvijas rekordu telpās! Citējot Juri: «Cīņa bija ļoti grūta. [...] Par saviem galvenajiem sāncenšiem uzskatīju Afoņinu un Beinaroviču, jo Arnolds jaunajai sezonai ir gatavojies ļoti nopietni. Skrējiena laikā jutu sevī uzliesmojam īstu sportisku niknumu un nolēmu finiša spurtu sākt agrāk nekā parasti [apmēram 400 m pirms finiša]. Kā izrādās, tas arī attaisnojās. Tagad došos uz Eiropas ziemas meistarsacīkstēm Holandē.» Diemžēl Roterdamā (10.–11. martā) neizdodas aizstāvēt Grenoblē izcīnīto  čempiona nosaukumu. Starp divu priekšskrējienu dalībniekiem Grustiņa vārds nemaz nav atrodams, lai gan ir zināms, ka viņš ir bijis PSRS izlases sastāvā. Tālaika presē ir minēts, ka PSRS spēcīgākie vieglatlēti šajā laikā ir devušies uz Ričmondu, taču nav ne zilbes, uz kurieni ir devies Grustiņš. Roterdamā uzvar izcilais Beļģijas skrējējs Emīls Putemans (Emiel Puttemans) ar jaunu čempionāta rekordu telpās 7:44,51. Kopumā šajā čempionātā PSRS izlase izcīnīja tikai divas bronzas medaļas – trīssolī un lodes grūšanā.

Rīgas kausa izcīņā 5000 m distancē uzvar A. Beinarovičs (13:57,2). Grustiņš ir otrais  ar laiku 13:58,4. Ir skaidrs, ka Jurim ir parādījies nopietns konkurents viņa kroņa disciplīnā. Beinaroviča vārdiem: «Apmēram pēc trešā apļa jutu, ka varu cīnīties par uzvaru. Kad līdz mērķim bija atlicis drusku vairāk par vienu apli, uzsāku finiša spurtu. Tas bija garākais un ātrākais manā mūžā. Zināju, ka tāds pats un pat vēl spēcīgāks ierocis ir arī manu galveno konkurentu – J. Grustiņa un G. Hlistova – apbruņojumā. Tomēr šoreiz man izdevās būt pirmajam. [...] Par uzvaru sevišķi nebrīnos. Biju taču vismaz divreiz vairāk trenējies nekā pērn.» Nedēļu vēlāk Juris  uzvar Minskā «Mata Družba» sacensībās 5000 m skrējienā ar rezultātu 14:32,08. Grustiņš uzvar LPSR 30. čempionātā 1500 m skrējienā ar laiku 3:45,4. Pirmajā jūlija svētdienā Juris Valmierā labo Latvijas rekordu 3000 m skrējienā – 8:01,6. «Kalev» Baltijas 6. sacensībās septembrī tiek izcīnīta otrā vieta 5000 m skrējienā, bet iegūta tikai 10. vieta 3000 m šķēršļu skrējienā ar finiša laiku 8:49,6.

Izņemot PSRS ziemas čempionātu un jauno Latvijas rekordu 3000 m, Grustiņa rezultātiem 1973. gadā nav īsti gaidītās izaugsmes. Labākais rezultāts 5000 m – 13:43,3 – tiek sasniegts PSRS vieglatlētikas čempionātā (kad un kur?), kas gan deva tikai 12. vietu.

Valmieras avīzē «Liesma» jūlija sākumā parādās M. Ozerskas apraksts/intervija ar Grustiņu «Raksturs ir – uzvarēt!». Lūk, daži izvilkumi no sarunas. M.O – Kā tev patīk Valmieras stadions? J.G. – Labs, mājīgs. Mājīgumu rada mežs, tīrais gaiss. M.O. – Jautāju par viņa treneri Imantu Gaili. Šim cilvēkam Juris velta vislabākos vārdus. M.O. – Bet kā ar kinogaitām. Turpināsi? Atbilde nenoteikta... M.O. – Tu nekad neesi domājis atvadīties nosporta? [J.G.:] Izbrīnījies acu skats: kā gan es nesaprotu, ka gadi iet un atvadas no lielā sporta neizbēgami pienāks pašas. Katrs gads pagaidām nesis kaut ko jaunu. Un, kā saka, rudens vēl tālu. M.O. – Tavs mērķis? J.G. – Olimpiskās spēles. [intervijas beigas] Uz šī raksta izgriezuma ir ar mammas roku rakstīta virsraksta parafrāze: «Rakstura nav – zaudējumi ir!» Šī ir vienīgā reize, kad mātes sāpe izlaužas ārpus Latvijas žurnālistu radītā izcilnieka tēla. Patiesībā «rudens» ir jau klāt... Nav zināms, kad, bet, šķiet, jau 1973. gada rudens pusē Grustiņš vairs nav PSRS izlases dalībnieks. Visā 1974. gadā ir tikai viena godalgota vieta «Izvestijas» kausa zonālajās sacensībās 5 km distancē Stučkā 9. augustā ar finiša laiku 14:35,6. Skriešanas naglenes tiek noliktas uz finiša līnijas.

Ja novērtē tā laika situāciju distanču skriešanā, Grustiņa lēmums bija pamatots. Latvijā 5000 m distancē sāk dominēt A. Beinarovičs. Strauji progresē septiņus gadus jaunākais Enns Selliks (viņa 1976. gada Igaunijas rekords 13:17.2 nav pārspēts), un Krievijas Federācijas skrējēju jaunā paaudze arī nesnauž. Tādā kompānijā vēlreiz izvirzīties priekšgalā tiešām būtu «neiespējamā misija».

Pēc sporta gaitu beigšanas Grustiņš atgriežas dzimtajā pilsētā. Studijas LVFKI paliek nepabeigtas. Pirmā laulība izirst. Saasinās atkarības. Nedod mieru sirds un asinsvadu slimības. Lai kas notiek, Jura stiprā klints vienmēr ir māte Elvīra, kurai nācās savu vienīgo bērnu izvadīt arī pēdējā gaitā 2006. gada augustā.

Postscriptum. Talantīgajam vieglatlētam Grustiņam veltītā apcerējuma autors (Imants P.) ir bijušais cēsnieks, kurš Juri pazina kopš pamatskolas laikiem. Autors ir pateicīgs Elvīrai Grustiņai (1928–2016) par bagātīgo materiālu klāstu, ar kuru tika iepazīstināts un kura daļa viņam tika pat atdota. Daudzās medaļas gan atrodas pie viena no Jura mazbērniem. Sakarā ar ļoti ierobežoto laiku autoram neizdevās sastapt tuvākos radiniekus. Lielu palīdzību manuskripta sagatavošanā sniedza R. Apine, M. Gailis, A. Jaunzeme, L. Liepiņa, E. Ozols, U. Rubezis, A. Staģis, E. Zavickis. Ir iespējams, ka dažas Grustiņa sporta un dzīves gaitu epizodes nav precīzi restaurētas. Autors būtu pateicīgs par labojumiem un papildinājumiem. Varbūt Imanta Gaiļa skriešanas augstskolas absolventi tagad iedvesmojas uzrakstīt, kā veidojās viņu sportiskā karjera? Tas bija skaists laiks!