- Ir sezonas, ko gribas pēc iespējas ātrāk aizmirst, un ir tādas, ko gribas atcerēties vēl un vēl. Kāda tev atmiņā paliks 2016. gada sezona?
- Noteikti kā viena no manām veiksmīgākajām, pat neņemot vērā to, ka joprojām neieguvu medaļu ne Eiropas čempionātā, ne olimpiskajās spēlēs. Esmu sasniegusi jaunu Latvijas rekordu un kā Dimantu līgas uzvarētāja esmu ieguvusi citu titulu, kas arī ir ļoti labs sasniegums. Es novērtēju katru labu sasniegumu, un tas šai sezonai ir kā tāds uzsitiens pa plecu.

- Pieci olimpiskie apļi droši vien katram nozīmē kaut ko citu. Ko tie nozīmē tev?
- Tā noteikti ir mērķtiecība un apņēmība, tādas lielas un spēcīgas īpašības. Katrs riņķis ir kā tiekšanās uz to augstāko, un augstākais ir pats olimpiskais pasākums. Ceļazīme uz šo pasākumu jau pati par sevi ir ievērības cienīga, dalība šajā pasākumā. Es vienmēr priecājos par šo iespēju, un gan mans pirmais starts olimpiādē, gan otrais man atmiņā paliks uz visu mūžu. Es izdarīju visu, ko tajā brīdī varēju izdarīt, un no katra starta man ir gūta mācība, ko neviens nevar atņemt.

- Pagājušogad pagaidām pēdējoreiz Eiropas čempionāts notika olimpiskajā gadā. Kad tās ir par sacensībām – iesildīšanās pirms olimpiskajām spēlēm?
- Mums tas vairāk bija arī kā starts, lai nodrošinātu valsts atbalstu nākamajai sezonai. Tomēr tur mēs viņu (LOV. - D.Ā.) vērtējumā acīmredzot neizpildījām neko, jo ar iekļūšanu finālā un aizmestajiem 60 metriem bija par maz iekļūšanai A sastāvā. Manuprāt, olimpiskajā gadā tās ir sekundāras sacensības.

- Kāda bija konkurence pagājušajā sezonā? Bija kas mainījies?
- Jebkura dalībniece var sagādāt pārsteigumu, ja neesi gatavs, iznākot sektorā. Nav tā, ka sportists iznāk sektorā viens pats cīnīties par uzvaru. Tāpēc jebkura konkurence apgrūtina mērķa sasniegšanu. Pretinieces joprojām ir tās pašas, ar iespaidīgiem tituliem un sasniegumu vēsturi. Varbūt daža no viņām šogad nebija labākajā formā, bet tā jau nav mana problēma (smejas). Es konkurenci uztveru veselīgi, jo tā liek man katrās sacensībās startēt pēc iespējas labāk.

- Tev iepriekšējā sezona pagāja plecu pie pleca ar treniņu biedreni un vienlaikus konkurenti Sintu Sprudzāni. Kādu iespaidu tas atstāja uz tevi un taviem rezultātiem?
- Labu. Es jutu, ka mēs treniņos viena no otras iedvesmojāmies un padarījām viena otru labāku. Arī daudz runājām par mērķiem, ko un kāpēc gribam sasniegt. Tas iedvesmo un paver skatu arī no konkurentes puses – kā viņa skatās uz mani vai kā es vērtēju viņu. Tas man ļoti palīdzēja, ka viņa bija man blakām. Mačojāmies, priecājāmies un bēdājāmies. Un tad atkal saņēmāmies. Tas bija lielisks piedzīvojums, kas deva papildu apņēmību sacensībās.

- Pirms pagājušās sezonas noteikti sapņoji, ko izdarīsi 2016. gadā. Kādi bija tie sapņi?
- Noteikti gribēju būt olimpiskajā trijniekā, jo gan pēc rezultātiem, gan pastāvīgi esot kopā ar labākajām pasaules šķēpmetējām domāju, ka šoreiz varētu tikt ar to galā. Olimpiskās spēles nav parastas sacensības. Tās sportistam ir īpašs pārbaudījums. Nebiju paredzējusi, ka finālsacensības man būs liels pārdzīvojums. Varbūt netiku galā ar emocijām, bet varēju just, ka tam briedu un virzījos uz to ļoti mērķtiecīgi sezonas garumā. Daudzi izteica laba vēlējumus, un es to neuztvēru kā traucēkli. Protams, spiediens no malas bija, bet ar to taču mums ir jārēķinās, vai ne? Manis pašas izvirzītais mērķis bija augsts, jo gribu sasniegt augstus mērķus. Tāpēc es sportoju.

- Tev pēc tam netraucē komentāri no malas, kad esi paudusi savus augstos mērķus un tos nav izdevies sasniegt?
- Man nav pienākuma izpatikt visiem, un man nav tiesību iejaukties citu viedokļos. Ne es visiem izpatikšu, ne visi – man. Visi vienādi nekad nedomās, un komentāri būs. Tas mani nekādi nebremzē ceļā uz savu mērķu piepildījumu.

- Komentārus lasi?
- Sezonā nelasu neko. Reizēm tikai dzirdu, kad kaut ko runā (smejas). Esmu tā persona, par kuru izsakās, jo esmu sportā. Esmu masu medijos neatkarīgi no tā, vai to gribu. Un man ar to ir jārēķinās.

- Šogad Vieglatlētikas spēlei ir jau ceturtā sezona, bet tā ir sagadījies, ka savu pirmo uzvaru mēnesī guvi tikai pagājušā gada septembrī, vienlaikus nodrošinot arī uzvaru kopvērtējumā. Ko tas nozīmē, ka, lai arī cik tālu tu mestu, vienmēr atradās kāds, kurš kādā citā disciplīnā savāca vairāk punktu?
- Par to, kā tiek vērtēti sasniegumi citās disciplīnās, man nav nekādas teikšanas. Tās ir tabulas. Es priecājos par katru augstu rezultātu un sportistu, kam tas ir izdevies, taču salīdzināt un novērtēt punktos to neņemos. Tam ir savādāka nozīme. Svarīgāks ir izcīnītais rezultāts, ieņemtā vieta vai kāda mērķa piepildīšana. Kāds, iespējams, ir izvirzījis mērķi uzvarēt šajā punktu vērtējumā, bet mans mērķis tas nav bijis. Gribēju stabilitāti rezultātos visas sezonas garumā, tiecos pēc tituliem, nostartēju savu spēju robežās, un tas atspoguļojās arī punktos Vieglatlētikas spēlē.

- Uzvara spēlē dos arī vietu uz Latvijas Vieglatlētikas savienības kalendāra vāka. Tev patīk, ka esi redzamā vietā?
- Vismaz netraucē, jo nejūtos neērti par sevi un saviem sasniegumiem vai par savu darbu (smejas).

- Ko organisms teica pēc aizvadītās sezonas?
- Slodze bija liela, un biju pārpūlējusi plecu. Tagad pie tā piestrādājam vairāk, bet šķēpmetējiem tas nav nekāds retums. Mēs šķēpu ar roku metam, un tagad vairāk jāpiedomā pie nostiprinošajiem vingrinājumiem.
Biju priecīga, kad viss bija beidzies, jo sezonas galvenās sacensības bija augusta beigās un sezona bija salīdzinoši gara un intensīva. Bija daudz augstas klases sacensību spēcīgā konkurencē. Esmu priecīga par sasniegtajiem rezultātiem. Tik augsta vidējā rezultāta, kādu sasniedzu aizvadītajā sezonā, man vēl nekad nav bijis. Ar to esmu ļoti apmierināta.

- Kā izdevās atpūsties pirms jaunā olimpiskā cikla? Ko darīji, kur brauci?
- Ļoti labi. Braucu ceļojumā un pilnībā atslēdzos no sporta. Ilgi netrenējos, lai varētu atkal sākt ar svaigām emocijām. Izdevās atslēgties no visām runām un emocijām, jo aizvadītā sezona dāvāja daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Biju priecīga, ka man bija tāda iespēja, un pēc atpūtas atkal ļoti gribējās atsākt trenēties.

- Kurā pasaules malā tik labi var atpūsties?
- Biju Bali Indonēzijā, uz kurieni jau senāk biju iecerējusi doties kopā ar ģimeni. Sākumā plānos bija Taizeme, bet mērķis pavirzījās uz dienvidiem no turienes (smejas). Tur viss bija, kā to biju iedomājusies. Tā man likās tāda sapņu vieta. Katra diena bija relaksācija. Katru dienu sākām bez lieliem plāniem. Kas ienāca prātā, to darījām. Tas man patika vislabāk pēc pierastā režīma, kad tikos un tikos ir jāceļas un tikos jātrenējas, tikos jāēd... Tā izbaudīju šo procesu, ka mājās negribējās braukt (smaida).

- Kas tur visvairāk patika?
- Ūdens, blakus – džungļi, un cilvēki – ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi, bet virtuve un ēdiens bija vienkārši dievīgi. Devāmies uz savām iecienītākajām ēšanas vietām un baudījām ēdienu. Mēs atradām vietu, kur dabīgo pārtiku izmantoja veselīga ēdiena pagatavošanā. Tur arī mācījos gatavot pati, jo viņi piedāvāja kursus. Parasti es gatavoju reti un ēdu to, kas jau ir gatavs. To uzspiež arī stingrais režīms. Tur es mācījos gatavot indiešu ēdienus, un tā bija bagātīga garšvielu pasaule, kas mani vienkārši sajūsmināja. Man ēšanas bauda iet caur garšas kārpiņām, un vislabākās emocijas rada tas ēdiens, kas labi garšo. Tas iepriecina, un tur es ēdienā atradu prieku. Tas restorāns bija izcils. Tie, protams, bija rīsi un bezglutēna maize. Un eļļā cepta gaļa... Kā viņi interesanti mācēja pagatavot un grillēt... Debešķīgi. Un svaigi spiestās sulas... Saglabāju kontaktus, jo gribēju kaut ko tādu baudīt arī Latvijā un ar idejām atbraucu uz šejieni. Varbūt kādreiz arī īstenošu kaut ko tādu.

- Kā norit gatavošanās jaunajai sezonai?
- Novembrī sākām darboties ļoti lēnām un prātīgi. Pirmās sacensības ir tikai maija beigās. Nav kur skriet, un tāpēc izlēmām nesteigties un sākt ar muskuļu stiprināšanu. Uzsākām sadarbību ar Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapeitu Arni Noveičuku un veicām dažādu vingrinājumu kursu. Pēc tam bijām pirmajā treniņnometnē Tenerifē, kur ir vispateicīgākais klimats Eiropā tajā laikā, un nodarbojāmies ar fiziskās bāzes pamatu ielikšanu. Februāra sākumā dosimies uz pavasara treniņnometni Portugālē.

- Ko tu gaidi no šīs sezonas?
- Gribu pēc iespējas mazāk pieļaut kļūdas tehniskajā izpildījumā, tāpat arī, lai man labākais sniegums būtu sacensībās. Tad es būšu apmierināta.

- Ja tev būtu iespēja atgriezties pagātnē un kaut ko izdarīt savādāk, kas tas būtu?
- Es noteikti pirmo pamatsacensību metienu Rio neizmestu ārpus sektora (smejas). Tas bija foršs metiens 62,50-63,00 metru robežās.

- Ar to būtu pieticis startam finālā...
- Jā. Ārpus sektora šķēps lidoja minimāli, un tie, kas to nezināja, domāja, ka metiens bija neveiksmīgs. Tā ir veiksme. Tās ir nianses.

Dainis Āzens