Vairākums skrējēju un triatlonistu zina, ko tu dari ikdienā tagad, bet vai tas ir tas pats, par ko sapņoji bērnībā?
Tas bija padomju laiks un par nākotni domāju atbilstoši tā laika iespējām. Vēlmes, sapņi par to, kas es būšu un izaugšu liels, mainījās. Vienu brīdi vēlējos kļūt par vilciena vadītāju un braukt ar garo vilcienu sastāvu, citu brīdi - par skolotāju, bet ja nopietni, tad tādas konkrētas vēlēšanās, par ko kļūt man nebija.
Taču nonāci sporta pasaulē - kā tas atgadījās?
Ar sportu esmu bijis saistīts vienmēr - jau no pirmās klases. Ziemās regulāri slēpoju, kā arī piedalījos tūrisma sacensībās. Tās tolaik starp skolām bija populāras. Pamatskolā izmēģināju dažādus sporta veidus.
Bet kā skriešana ienāca tavā dzīvē?
No pirmās dienas, kad Valmierā sākās orientēšanās sacensībās, tajās piedalījos, bet tā nopietni sāku 1984. gadā, kad treneris Raitis Ravinskis mani uzaicināja trenēties tieši skriešanā un no tā brīža tuvākos 7 gadus skriešana bija mana galvenā prioritāte.
Runā, ka mīlestība uz sportu tik viegli nepazūd, arī aizņemtos dzīves periodos... Kuri ir tie sporta veidi, ar kuriem nodarbojies tagad brīvajā laikā?
Šobrīd regulāri braucu ar velosipēdu, gadās arī dienā nobraukt 100 km. Skrienu retāk, bet arī regulāri. Piedalos visos skriešanas seriāla Bigbank Skrien Latvija posmos. Vienreiz gadā startēju Vaidavas triatlonā un pa retam arī uzspēlēju golfu.
Nupat aizvadīts olimpisko spēļu trakums, par kuriem Latvijas sportistiem visvairāk pārdzīvoji un juti līdzi?
Tieši tajā laikā man bija atvaļinājums pie dabas, bez sakaru līdzekļiem. Tāpat arī mūsējo starti bieži notika naktī pēc Latvijas laika, tāpēc salīdzinoši maz sekoju līdzi olimpiskajiem notikumiem. Taču visvairāk interesējos tieši par vieglatlētu startiem gan septiņcīņā, gan šķēpa mešanā.
Un kā ar olimpisko maratonu, skatījies? Varbūt kādas idejas, ko no tā varētu ieviest Valmieras maratonā?
Tiešraidi diemžēl neskatījos, bet olimpiskais maratons nav salīdzināms ar Valmieras maratonu - uz to ir jākvalificējas, savukārt Valmieras maratons ir paredzēts ikvienam. Man ir bijusi iespēja redzēt klātienē daudzus maratonus dažādās pasaules vietās un varu droši apgalvot, ka Valmieras maratons tiek organizēts augstā līmenī.
Šis Valmieras maratonam ir īpašs gads -  10. jubileja. Vai paredzēts kas īpašs par godu šim notikumam?
Tie būs pilsētas svētki un šobrīd esam uzaicinājusi arī iepriekšējo gadu uzvarētājus.
Aiz muguras jau 10 gadi kopš notika pirmais atjaunotais Valmieras maratons. Vai saglabājušās kādas spilgtas atmiņas no tā?
Pirmais maratons palicis atmiņā ar lielu stresu par to, kā viss izdosies un ar lielu gandarījuma sajūtu, ka pasākums tiešām izdevās. Arī ar to, ka jau pirmajā maratonā piedalījās sportisti no vairākām valstīm, starp tiem arī  japāņu sportists.
Bet ja tā atskatās uz visiem šiem gadiem kopumā - par ko no paveiktā Tev ir vislielākais gandarījums?
Pirmkārt, gandarījums ir par to, ka katru gadu dalībnieku skaits pieaug, otrkārt - par to, ka skrējēju aprindās Valmieras maratons ir kļuvis par pašsaprotamu rudens pasākumu. Tomēr vislielāko gandarījumu kā vienmēr sniedz tas, ka sportisti saka: ”Paldies par lielisko pasākumu!”.
Pastāsti, ar ko Valmieras maratons būs īpašs šogad un kādus pārsteigumus sniegs dalībniekiem?
Ir paredzēts afterparty Valmieras pilsētas Kultūras centrā, kas notiks pēc apbalvošanas. Tajā būs iespējams apskatīties sacensību video, klausīties koncertu un baudīt svētku torti.
Varbūt vēl ir kāda vieta, kur noteikti 18. septembrī, esot Valmierā, vajadzētu pabūt?
Ikvienam ieteiktu atrast laiku un apskatīt Sajūtu parku pie J. Daliņa stadiona.
Un kas ir svarīgākais, kas ikvienam Valmieras maratona dalībniekam jāņem līdzi uz skrējienu?
Līdzi jāņem labs noskaņojums un sportisks gars!
Arī pats esi skrējis maratonus un zini, ko nozīmē cīnīties ar 42 km distanci, ko novēli tiem, kas cīnīsies par Latvijas čempionu godu un pārējiem dalībniekiem?
Novēlu ikvienam pareizi sadalīt spēkus distancē, jo maratons sākas kaut kur ap trīsdesmito kilometru. Kā arī novēlu godīgi cīnīties! Un lai uzvar spēcīgākais!

Teksts: Sintija Melne