Ar startu Eiropas čempionātā 2010. gadā 32 gadu vecumā Ieva beidza savas sportistes gaitas. Strādāja par sadarbības partneru attiecību vadītāju SIA Baltic Miles, taču papildus uzņēmās organizēt starptautiskās vieglatlētikas ziemas sacensības Kuldīgā Katrīnas kausi, palīdzēja atgūt jaunu elpu prestižākajām mūsu vieglatlētikas sacensībām Rīgas kausi. Atgriešanās vieglatlētikas dzīvē bija tikai loģisks Ievas dzīves turpinājums.

— Kas lika labi apmaksāto ofisa lēdijas karjeru mainīt pret problemātisko, kaut arī atbildīgo darbu Latvijas Vieglatlētikas savienībā?

— Ja esi vieglatlētikā vairāk nekā 25 gadus, tas kļūst par dzīvesveidu. Lai gan strādāju ar sportu nesaistītā darbā, gribējās ko paveikt arī vieglatlētikas labā. Tad arī noliku savas vieglās dienas.

Vieglatlētikas savienības valdē mani aicināja jau agrāk, taču gribējās ne tikai pasēdēt un parunāt, bet arī darīt. Zināju, ka savienība ilgstoši meklē ģenerālsekretāru, jo vairākus gadus tāda nebija. Pēc ilgākām pārdomām piekritu un ceru, ka nenožēlošu.

— Tavs redzējums par jauno darbavietu?

— Nav noslēpums, ka vieglatlēti, tāpat kā citu sporta veidu pārstāvji, gaida no savas federācijas vairāk, nekā tā spēj šobrīd dot. Vieglatlētika ne tuvu nav atgriezusies pirmskrīzes finansējuma apritē, un līdzekļu tikko pietiek obligāto uzdevumu risināšanai, bet strauja attīstība jāatliek uz labākiem laikiem.

Daudz kas balstās uz sportistu un treneru entuziasmu, bez kura vieglatlētika pie mums nav iedomājama. Sacensību rīkošana, sadarbības partneru meklēšana, atbalsta programmu veidošana, līdzekļu piesaiste — tie ir uzdevumi, kurus centīšos risināt.

Ne vienmēr visu izšķir nauda, bieži ir svarīgi just, ka par tevi domā, cenšas palīdzēt risināt sasāpējušus jautājumus. Gribu, lai vieglatlēti kļūtu par vienotu saimi, nevis katrs rosītos savā nodabā.

Nepateikšu neko jaunu, bet arī mūsu sporta veidā sarežģīts ir vecums, kad esi beidzis skolu, pēc tam augstskolu. Ja neesi LOV sastāvā vai pietiekami meistarīgs, lai startētu komercmačos, tad savienot darbu ar treniņiem ir sarežģīti. Gribu rast iespēju talantīgākajiem un centīgākajiem sportistiem kaut nedaudz palīdzēt, lai viņi varētu turpināt treniņus, jo daudzās disciplīnās panākumi var nākt arī ap gadiem 24—28.

— Cik liels ir Vieglatlētikas savienības birojs?

— Mani ieskaitot, četri cilvēki, kuri cenšas tikt galā ar plašo saimniecību: Latvijas izlases galvenais treneris Edvīns Krūms, kas rūpējas par mūsu izlašu startiem, biroja vadītāja Ieva Bļusina, kas kārto organizatoriskās lietas, un sacensību direktors Gatis Ratnieks. Daži savus pienākumus apvieno vēl ar citu darbu. Tas ir stipri par maz, jo uzdevumu tiešām daudz.

— Kādi ir galvenie?

— Kad sportoju, nebiju aizdomājusies par tiesnešu kvalifikāciju. Organizējot Rīgas kausu izcīņu, sapratu, ka stāvoklis ir kritisks, jo zinošu tiesnešu mums trūkst. Jau sen netiek paaugstināta tiesnešu kvalifikācija, nav licenču, daudz kas notiek vecas draudzības vārdā. No otras puses, mums ir grūti izvirzīt īpašas prasības, ja neesam varējuši nodrošināt ne pienācīgas apmācības, ne atbilstošu atalgojumu sacensībās. Šo sistēmu sakārtot ir viens no pirmajiem uzdevumiem, jo tiesneša darbs ir pienācīgi jānovērtē.

Arī sacensību organizācija klibo — bieži vien viss notiek kā jau pašmājās. Treneri staigā pa sektoriem, sportisti uz starta vietu ierodas savā nodabā, nevis nāk no pulcēšanās vietām. Kad notiek starptautiski mači, tad viens otrs jaunais sportists ir izmisis, ka treneris nestāv pie sektora, bet atrodas kaut kur tribīnēs un jārunā zīmju valodā. Ceru, ka nebūs jādod sportistiem sarkanās kartītes par to, ka treneris atrodas sektorā. Gribas, lai jebkuras sacensības ir kā notikums, kā svētki. Pie kārtības ieviešanas jau esam ķērušies un nākamgad turpināsim.
— Vai ar iespējamo tiesnešu nekompetenci varētu izskaidrot arī dažus rezultātus, kas nereti sasniegti pēdējā brīdī un bijuši vajadzīgi kādu lielu čempionātu kvalifikācijai?

— Cilvēciskais faktors disciplīnās, kur visu nemēra elektronika, vienmēr iespējams, taču nedomāju, ka tiesneši ko tīšām piemērītu vai kādi citādi uzlabotu sportistu rezultātus. Mūsu nelielajā sabiedrībā tas nebūtu noslēpjams. Taču nenoliedzami, ka mūsu vieglatlētikā nepieciešama arī jauna tehnika rezultātu noteikšanai. Jo vairāk tāpēc, ka mēs gribam pieteikties rīkot nākamā gada Eiropas komandu čempionātu 2. līgā. Ja izdosies, tas būs liels pārbaudījums mūsu spējām.

— Vai Daugavas stadions atbilst tāda mēroga sacensībām?

— Ar zināmām atrunām, taču tāda mēroga sacensības šobrīd tajā vēl var notikt. Ja šīs sacensības mums uzticēs, tad gan daudz kas būs steigšus jāizdara, it sevišķi tas attiecas uz treniņu laukumu, kas ir katastrofālā stāvoklī.

Kopumā vieglatlētu bāzes Rīgā, kur tomēr trenējas mūsu izlases kodols, visvairāk sportistu, ir bēdīgā stāvoklī. Ja šo jautājumu nerisinās valstiskā līmenī, tad var pienākt brīdis, kad vispār nebūs, kur pienācīgi trenēties, jo Rīgā Daugavas stadions ir vienīgā bāze, kur var darboties visu disciplīnu pārstāvji. Nerunājot par ziemu, arī vasarā būs problēmas, jo Daugavas stadions tādā stāvoklī var pastāvēt vien pāris gadus, skrejceliņi ilgāk neturēs. Jācer, ka Dziesmu un deju svētku noslēgumā teiktie vārdi, ka nākamreiz 2018. gadā tiksimies jaunā stadionā, nav svētku jūsmībā vien palaisti.

Saprotu, ka Vieglatlētikas savienība nebūs tā, kas būvēs jaunas sporta bāzes, taču klauvēt pie attiecīgajām durvīm mums nav liegts. Cik zinu, tas ticis darīts regulāri, taču vēl nekas nav mainījies. Negribu iedziļināties daudzajos solījumos par jaunām būvēm, modernu sporta manēžu Rīgā ieskaitot, taču šāds stāvoklis nevar turpināties bezgalīgi.

Ceru, ka jaunu elpu iegūs Murjāņu sporta ģimnāzija, taču tā pirmkārt būs pašu murjāniešu vajadzībām, jo ikdienu no Rīgas braukt uz sporta manēžu praktiski nav iespējams. Sarīkot nometnes, rīkot sacensības, tas gan būtu vērtīgi. Ceru, ka tur taps sporta manēža.

— Vieglatlētiku dēvē par sporta karalieni, par visu sporta veidu pamatu. Vieglatlētika Latvijā ir pienācīgi novērtēta?

— Grūti teikt, jo mūsu rocība ir tāda, kāda ir, turklāt līdzekļu jau nekad nebūtu par daudz. Skaidrs, ka, ievērojot mūsu plašo pārstāvniecību olimpiskajās spēlēs, dažādos čempionātos, kur katru gadu ir medaļas, manuprāt, pienāktos lielāks atbalsts.

Turklāt vieglatlēti darbojas ne tikai savā lauciņā, gandrīz visām sporta spēļu komandām par spēlētāju fizisko sagatavotību rūpējas vieglatlēti, arī atsevišķi citu sporta veidu pārstāvji savu fizisko formu uzlabo, pateicoties vieglatlētikas speciālistiem. Nerunāsim nemaz par olimpisko cerību bobsleju, kur gandrīz visi ir bijušie vieglatlēti. Tātad bez mūsu sporta veida nekādi neiztikt.

Ar vieglatlētiku nodarbosies vienmēr un visur. Cita lieta, vai ilgstoši mums būs augstas klases sportisti. Šī brīža situācija, kad treneriem trūkst audzēkņu (tāpat kā Latvijā iedzīvotāju), kad praktiski nav modernas ziemas sporta bāzes (izņemot Kuldīgas manēžu), lielu optimismu nevieš.

Mediķu atzinumi, ka bērnu stāja, veselība arvien pasliktinās, ka armijā dienēt gribošie nevar izpildīt vienkāršus fiziskos vingrinājumus, liek domāt, ka mums kaut kas nav kārtībā pašos pamatos — pirmsskolas iestādēs, skolās, augstskolās. Ja valstij rūp savu pilsoņu veselība, darba spējas, tad kaut kas ir jāmaina, jau bērna gados. Vieglatlētikas pamati būtu pirmais solis.

— Vai vieglatlētikas ģeogrāfija Latvijā paplašinās vai sarūk?

— Pagaidām nevaru minēt skaitļus, jo visu plašo saimniecību vēl neesmu apzinājusi, bet liekas, ka nekas būtisks nav mainījies. Kur ir tradīcijas, sporta bāzes, tur rosās vieglatlēti. Pateicoties dažādiem atbalsta projektiem, pašvaldību ieinteresētībai, daudzās Latvijas pilsētās ir tapuši vai atjaunoti mūsdienīgi stadioni, kas piemēroti arī vieglatlētu vajadzībām — Ogrē, Jēkabpilī, Bauskā, Valmierā, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Olainē un citur. Tur viss notiek.

Protams, ka vēl vairāk ir vietu, kur vieglatlēti trenējas nepiemērotos apstākļos.

— Joko: ja vieglatlēti arī tādos apstākļos spēj gūt panākumus, tad jau visa kā pietiek...

— Pamatā tā ir sporta veida mīlestība — gan treneru, gan audzēkņu. Vieglatlētika ir individuāls sporta veids, un tur bez lielas intereses nav, ko darīt. Jaunieši, kas nāk trenēties, skaidri saprot, ka šeit nebūs komerciālu mērķu, kā tas ir hokejā vai basketbolā, kur debess malā vīd daudzu miljonu līgumi.

Vieglatlētika savā ziņā ir fanātiķu sporta veids. Lai arī cik zemas ir treneru algas, neviens īpaši prom neiet. Cita lieta, ka grūti ir piesaistīt jaunus trenerus, jo pamatalgas tiešām ir ņirgāšanās, taču ik pa brīdim kāds tomēr parādās.

Labklājībai augot, visai vieglatlētikas saimniecībai jākļūst mūsdienīgai, konkurētspējīgai. Ja vecāki nolemj sūtīt savus bērnus pie šīs sporta karalienes, tad apstākļi, kādos šobrīd vieglatlēti trenējas, steigšus ir jāuzlabo. Ja cilvēks no malas ienāk Daugavas sporta manēžā (būtībā koridorā) vai sešdesmito gadu Rīgas Sporta manēžā, tad vēlme tur redzēt savu bērnu var zust. Bet bez jaunajiem vieglatlētiem nākotnes nebūs.

— Dažkārt izskan doma, ka vecāki vēl īsti neapzinās, ka vieglatlētiem ir laba iespēja trenēties un iegūt labu izglītību ASV. Tas varētu būt dzinulis?

— Tas ir koks ar diviem galiem. Pati beidzu augstskolu ASV un zinu apstākļus. Tas ir lieliski, ka var pienācīgi sportot, dzīvot labiekārtotās mājās un reizē iegūt labu izglītību, iemācīties angļu valodu, taču statistika rāda, ka pēc mācību beigšanas retais turpina sportot augstā līmenī, jo grūti atgriezties mūsu ikdienā. Pie laba ātri pierod. Cik zinu, tad tikai tāllēcēja Ineta Radēviča, vidusdistančnieks Dmitrijs Miļkevičs, varbūt arī es pēc ASV pavadītajiem gadiem turpinājām kāpināt rezultātus.

Daudzi negrib pamest dzimteni, labprāt trenētos un studētu tepat Latvijā, taču mums studentu sports joprojām ir pabērnu lomā. ASV jebkurai augstskolai sports ir prestiža lieta, Latvijā pagaidām tā ir nenozīmīga piedeva. Varbūt tagad, kad sāk trūkt audzēkņu, sportošanas iespējas augstskolā būs kā burkāns pievilināšanai. Ceru, ka kaut kas augstskolu attieksmē mainīsies, jo sportisks un veselīgs students arī labāk mācīsies.

Jautājumu, uz kuriem jāmeklē atbildes, mūsu sporta veidā ir daudz, taču esmu pārliecināta, ka vieglatlētika Latvijā nezudīs. No mums visiem atkarīgs, kādā līmenī mēs ar to turpināsim nodarboties.

Ieva ZUNDA

Latvijas Vieglatlētikas savienības direktore-ģenerālsekretāre

Dzimusi: 1978. gada 20. jūlijā Tukumā

Izglītība: Tukuma Ernesta Birznieka Upīša 1. pamatskola, Tukuma Raiņa 1. vidusskola, Latvijas Universitāte, Luisas universitāte (ASV), Puatjē universitāte (Francija), divi bakaulaura (vadības zinības, biznesa vadība) un maģistra (biznesa vadība, olimpisko sporta organizāciju menedžments) grādi

Sporta gaitas: vieglatlētikā trenējusies no 1985. līdz 2010. gadam, pamatdisciplīna 400 m barjerskrējiens

Personiskie rekordi: 400 m/b — 55,59, 400 m — 52,32, 800 m — 2:02,9

Lielākie sasniegumi: 23. vieta olimpiskajās spēlēs Atēnās (2004), 21. vieta olimpiskajās spēlēs Pekinā (2008), trīsreiz startējusi pasaules čempionātos (1999, 2003, 2009), vienreiz Eiropas meistarsacīkstēs (2010), divdesmitkārtēja Latvijas čempione

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Autori: Juris Bērziņš-Soms, žurnāls "Sports"