- Apsveicu ar uzvaru spēlē janvārī!
- Paldies!
- Cik daudz iepriekš biji dzirdējis par spēli?
- Biju dzirdējis, jo esmu interneta cilvēks. Tāpēc sekoju līdzi.
- Esi tāds kā melnais zirdziņš. Neviens prognozētājs tevi neminēja pirmajā vietā. Kā tu to uztver?
- Var teikt, ka man arī paveicās. Bija pats sezonas sākums. Ja Elvijs Misāns būtu aizlecis pāris centimetrus tālāk vai Mareks Ārents būtu uzlecis pāris centimetrus augstāk, man uzvaras nebūtu.
- Pastāsti, kā devās rokās tie 1104 punkti Linkolnā un kā norisinājās sacensības?
- Skrēju 600 metrus, ko parasti skrien tikai telpās un ziemas sezonā. Uzskatu, ka tas bija viens no startiem šoziem, ko varētu vērtēt ar plus zīmi. Tas bija arī mans personiskais rekords, tāpēc esmu ar to apmierināts. Distanci iesāku tieši tā, kā to bijām plānojuši, – 400 metrus noskrēju 49,2 sekundēs, un pēdējos 200 metros atlika tikai ātrumu noturēt.
Sacensībās bija vairāki skrējieni, bet es biju spēcīgākajā no tiem. Tās bija kārtējās studentu sacensības, kurās startēju ārpus kārtas. Uzvarētājs (amerikānis Eriks Sovinskis. - D.Ā.) ir lielisks skrējējs un vairākkārtējs ASV čempionāta uzvarētājs 800 metros telpās. 800 metru skrējējiem 600 metru distance ir labs ātruma pārbaudījums. Tāpēc šo distanci skrienam vairāk treniņu procesā.
- Kā tev patīk 600 metri, salīdzinot ar 800 metriem?
- Esmu 800 metru skrējējs, un 600 metri ir grūti, bet 800 metri ir vēl grūtāki. Liekie divsimt metri ir tieši tie, kas man pietrūkst, lai arī 800 metros es varētu sasniegt augstvērtīgu rezultātu. Sāku kā 400 metru skrējējs, un no brīža, kad man bija 18-19 gadi, pārgāju uz 800 metriem, jo uzskatu, ka man nav tāda dabas dota ātruma, lai varētu būt konkurētspējīgs 400 metros. Uzskatu, ka baltajiem cilvēkiem ir grūti konkurēt šajā distancē un ka man vislielākās iespējas ir tieši 800 metros.
- Kas ietekmēja tavas domas par labu startiem ASV, nevis Eiropā? Cik saprotu, ASV students tu neesi?
- Tieši šogad gribēju sākt studēt maģistrantūrā ASV, bet tas nesanāca vairāku apstākļu dēļ un nojuka pēdējā brīdī. Tomēr izlēmu aizvadīt ziemas sezonu šeit, jo labi zinām situāciju Latvijā, kur ir tikai viena manēža Kuldīgā. Tāpēc man ziemā vajag braukt dzīvot Kuldīgā vai arī meklēt pienācīgus treniņapstākļus citur. Uzskatu, ka ASV ir fantastisks risinājums, jo ir laba infrastruktūra un visas iespējas, lai varētu trenēties.
- Kur trenēties sanāk lētāk?
- Protams, lētāk ir Latvijā, taču labu rezultātu Latvijā sasniegt nevarēs. Ir vajadzīgi labi apstākļi un laba manēža ziemā, bet Latvijā ar to ir problēmas.
- Vai mēģināsi studēt maģistrantūrā ASV nākotnē?
- Nedomāju, ka nākamgad atkal mēģināšu iestāties ASV augstskolā. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenokārt tādēļ, ka vairs nevarēšu iegūt pilnu stipendiju, jo šis bija pēdējais gads, kad tas bija iespējams. Tomēr, iespējams, studijas turpināšu Latvijā.
- Kādā novirzienā esi kļuvis par bakalauru Latvijā?
- Pagājušajā gadā absolvēju Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultāti un esmu sporta un veselības mācības skolotājs.
- Ka tik Laura Ikauniece-Admidiņa arī tur nemācījās?
- Jā, viņa tāpat kā Zigismunds Sirmais, kā paralimpietis Edgars Kļaviņš. Mums bija patiešām lielisks, jauks un sportisks kurss.
- Kur tu pašreiz ASV dzīvo un kur trenējies?
- ASV esmu no 1. decembra, un šeit būšu bijis gandrīz trīs mēnešus. Ilgāk palikt nemaz nevarēšu, jo uzturēšanās atļauja bezvīzu režīmā ir derīga 90 dienas. Dzīvoju es pie latviešiem. Sākumā pusotru mēnesi dzīvoju pie drauga – vieglatlēta, kurš ir Arizonas universitātes students, bet šobrīd dzīvoju arī pie latviešiem Nebraskā – pie mana trenera Viktora Lāča drauga.
- Līdz Amerikai vēl ir jānokļūst. Kas tevi atbalsta?
- Esmu ļoti pateicīgs Rēzeknes domei. Tā kā nekad neesmu bijis Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā, tad kaut kur varu aizbraukt, pateicoties Rēzeknes pilsētai. Tāpat paldies arī manam trenerim Viktoram Lācim, kuram bija sadarbība ar “Ldz Cargo”, kas piešķīra finansējumu treniņu procesam. Tas ir būtiski. Paldies arī „Adidas” par to, ka apģērbj mani un „Syform”, kas nodrošina visus nepieciešamos vitamīnus!
- Kas tevi trenē aiz okeāna?
- Mani joprojām trenē Viktors Lācis. Pēc viņa treniņu plāniem trenējos arī te, Amerikā. Viņš man ir ļoti daudz palīdzējis, ir radījis iespēju kvalitatīvi trenēties. Tāpēc visu laiku, ko esmu šeit, bieži sazināmies. Viņš ir mans treneris jau kopš 2012. gada rudens.
- Kas tevi trenēja pirms tam un kā vispār nonāci vieglatlētikā?
- Sāku trenēties Rēzeknē. Pats esmu rēzeknietis, un ar to lepojos. Mans pirmais treneris ir Ignāts Cipruss, kurš man daudz palīdzēja, un droši vien, pateicoties viņam, pusaudža gados nenovirzījos no sporta ceļa. Viņš bija mans treneris līdz brīdim, kad man universitātes dēļ nācās mainīt dzīvesvietu. Savukārt vēl pirms vieglatlētikas kādus divus – trīs gadus nenopietnā līmenī nodarbojos ar basketbolu, taču tobrīd man bija kādi deviņi – desmit gadi, un ātri sapratu, ka, ja gribu kaut ko sasniegt sportā, tad, pirmkārt, ir jāmaina sporta veids. Tā kā arī mans tēvs bija trenējies vieglatlētikā un arī viņa treneris bija bijis Cipruss. Treneris mani pieaicināja, un es pamēģināju vieglatlētiku un sapratu, ka tas man patīk un ka vairāk neko negribu mainīt. Nopietni trenēties sāku, kad man bija kādi 16-17 gadi, jo pirms tam es trenējos, bet sevišķi neiespringu. Savam priekam.
- Kādas perspektīvas redzi sev vieglatlētikā?
- Klusais mērķis ir olimpiāde. Uzskatu, ka man ir potenciāls, lai skrietu ātri. Līdz šim man to nav izdevies pilnībā apliecināt, bet es esmu pārliecināts, ka varu skriet ātri un ka neiespējamu lietu pasaulē nav. Protams, esmu reālists un saprotu, ka olimpisko normatīvu būs ļoti grūti izpildīt, jo tas ir augsts – 1:46,00. Ar katru olimpiādi normatīvs kļūst arvien ātrāks, un šāds rezultāts jau ir gandrīz pasaules topklase. Konkrētus ciparus, cik ātri gribētu skriet, nesaukšu, taču par olimpisko normatīvu ātrāk skriet gribētos.
- Pārejot pie drusciņ nenopietnākām tēmām, šobrīd toni Latvijas vieglatlētikā nosaka trīs sportistes. Kāpēc tā? Latvijā veči beigušies?
- (Smejas) gribētu teikt, ka viss ir kārtībā. Pasaulē sievietēm konkurence tomēr ir nedaudz mazāka, taču ar to nekādā ziņā negribētu noniecināt Latvijas vieglatlētu – sieviešu panākumus. Tomēr domāju, ka jau tuvākajos gados vīrieši arī sevi apliecinās, jo mums ir ne viens vien labs vieglatlēts Latvijā.
- Ko dari ārpus sporta?
- Tā kā pagājušogad absolvēju augstskolu, izlēmu, ka šo gadu pilnībā veltīšu sportam un iešu uz visu banku. Skatīšos, kādas būs iespējas un rezultāti, bet šo gadu veltīšu tikai sportam. Tāpēc hobijiem laiks neatliek. Mans lielākais hobijs ir sports.
- Kādi ir tavi plāni sportā šogad?
- Šobrīd ir beigusies ziemas sezona. Ja nekļūdos, bija seši starti, un divus no tiem varu vērtēt kā sekmīgus, ar kuriem daudz maz esmu apmierināts. Tagad trenēšos vasaras sezonai. Vasarā pirms olimpiskajām spēlēm ir arī Eiropas čempionāts Amsterdamā. Vispirms mēģināšu kvalificēties Eiropas meistarsacīkstēm, paturot prātā domu arī par 1:46,00. būs grūti, bet ticu, ka viss ir sasniedzams.
- Kurš no jums ar Dmitriju Jurkeviču 800 metros šobrīd skaitās pirmais numurs valstī?
- To lai vērtē citi, bet, manuprāt, šajā distancē šobrīd esam ļoti līdzīgi. Vairākus gadus vienu sezonu drusciņ priekšā esmu es, citu – viņš. Pavasarī bijām kopā arī treniņnometnē Sandjego (ASV), gandrīz vai pusotru mēnesi. Tie bija smagākie treniņi manā mūžā. Dmitrijs man daudz palīdzēja treniņos, bet diemžēl vēlāk sacensībās šis progress neizpaudās, un pagājušovasar pozitīvi vērtēju vien divus startus vasarā. Viens bija “Rīgas kausos”, kur noskrēju distanci 1:48,95 minūtēs, un otrs – pasaules universiādē Dienvidkorejā, kad ar 1:48,98 minūtēm tiku pusfinālā un mazāk par pussekundi pietrūka līdz finālam.