Kā pagājis laiks kopš marta vidus, kad valstī tika izsludināts ārkārtas stāvoklis?
Laikā, kad tika izsludināts ārkārtas stāvoklis, atradāmies treniņnometnē Portugālē. Nācās atgriezties mājās ar repatriācijas reisu. Tad divas nedēļas dzīvojām pašizolācijā. Pēc tam sākām vairāk vai mazāk kustēties iespēju robežās pie savām dzīves vietām. Tagad jau varam oficiāli un droši trenēties mūsu pamata treniņu vietā Arkādijas stadionā. Viss notiek uz labo pusi.

Vieglatlētikas zinātāji Tevi un jauniešu centru “IK Auseklis” uzskata par vienu veselumu. Kas ir tās lietas, ko Tu novērtē savā darba vietā?
Sportā rezultātus veicina veselīga savstarpējā konkurence gan vienas treniņu grupas ietvaros, gan starp organizācijām. Mums kā interešu klubam ir salīdzinoši lielāka brīvība nekā profesionālās ievirzes sporta izglītības iestādēm. Es kā trenere neesmu ielikta specifiskā darbības rāmī. Līdz ko ir lielāka brīvība, cilvēks neizjūt tik lielu spiedienu. Tas attiecas gan uz audzēkņiem, gan treneriem. Un brīvības sajūta man ir svarīga.

Direktors Vladimirs Šibajevs nepārtraukti ir ļoti ieinteresēts palīdzēt dažādos jautājumos. Sajūta, it kā mums ir vēl viens treneris. Viņam kā bijušajam motosporta trenerim skolotāja gēns ir visu mūžu. Arī mans vīrs ik pa laikam jautā, ko es varu viņu komandēt. Pašai kauns, ka netieku vaļā no tāda ieraduma ģimenē, bet visi pedagogi tādi ir. (Smejas).

Laika gaitā izveidojusies ļoti laba sadarbība ar treneri Dimitriju Vinogradovu. Ne visi sportisti tiek uz ārzemju nometnēm mācību, darba vai citu iemeslu dēļ. Un tad Dimitrijs palīdz. Es atstāju treniņu plānu, un viņš pēc saviem ieskatiem strādā ar audzēkņiem. Līdz ar to man nav jāuztraucas, ka kāds būs nepieskatīts. Turklāt viņš arī trenažieru zālē palīdz audzēkņiem. Es jau tos dzelžus nevaru pacelt. Man ir ļoti labi, ka viņš ir.

Kur un kā Tu meklē jaunos talantus un kā notiek jauno audzēkņu uzņemšana?
Agrāk es gāju uz visām rajona sacensībām, pazinu visus sporta skolotājus. Tagad ir tā, ka audzēkņus ar labiem rezultātiem skolotāji paši sūta pie manis. Citās skolas direktori ir ļoti ieinteresēti jauniešus ievirzīt sporta nodarbībās. Kauns atzīties, bet kādus desmit gadus neesmu pa skolām staigājusi. Tiesa gan, pagājušajā rudenī man iznāca ar mazbērnu regulāri pastaigāties. Tad arī izdevās atrast dažus jaunos sportistus. Man uznāca azarts un atkal sāku staigāt pa skolām. Ir jau vēlme pašam to bērnu atrast. Jaunietis var nebūt ar izteiktu talantu vai kādām dotībām, bet, kad redzu tās pārvērtības un progresu treniņos, tad ir gandarījums par paveikto darbu.

Kā, Tavuprāt, izskatās Latvijas vieglatlētikas izlase pēc 10, 15 gadiem?
Katrā ziņā reģioni diemžēl ir priekšā Rīgai. Arī šajā ārkārtas situācijā vairāki stadioni mazpilsētās un ciemos ir atvērti. Daži apstākļi reģionu bērniem ir labāki – garāks ceļš uz skolu ar kājām, aktivitātes svaigā gaisā, dārza darbi, labāka pārtika – tas viss kaut kādā veidā atstāj iespaidu un labvēlīgi ietekmē jauniešus. Manuprāt, viņi ir čaklāki un vairāk motivētāki. Turklāt mazpilsētās stadions, skola un mājas ir netālu. Te atkal jāpiemin vecais stāsts par studentu-sportistu dzīvi Rīgā. Kā reģionu jaunieši pārvācas uz Rīgu, sāk studēt, tā arī jāmeklē darbs. Un treniņiem daudz laika vairs nevar atvēlēt. Domāju, ka kaut minimāls atbalsts šiem studentiem būtu no svara.

Kas Tevi ikdienā motivē strādāt un turpināt attīstīties savā jomā?
Redzi, katram trenerim ir sapnis par audzēkņu dalību Olimpiādē. Tā ir trenera augstākā iespēja. Un tas mani tur sportā. Pateicoties Sindijai un Elvijam, kuriem būtu iespēja tikt uz Olimpiādi, joprojām cenšos sasniegt savu augstāko līmeni šajā jomā.